Vēlākos gados Ziemassvētkos mājinieki dažkārt, acīm viltībā mirdzot, lūdza: noskaiti, noskaiti, vai atceries? Zināju, ka tā ir pārbaude, vai vēl šļupstu. Un es skaitīju. Jo raitāk runāju, jo mazāks prieks bija mājiniekiem. Tad, kad dikcija uzlabojās, pārsteidzoši - neviens vairs neprasīja: noskaiti Mīļo Salavecīti.
Kādos citos Ziemassvētkos magnetafons atkal skandēja manu balsi. Dzirdēju, ka lielie apspriež vecīša talantu. Man par izbrīnu viņu nesauca vis Salavecītis, bet Jāņonkulis. Tā man atklājās meli, ka Salaveča, kādu es to biju iedomājusies, patiesībā nav.
Tagad, pārcilājot bērnības atmiņas, nākas atzīt, ka Salavecis mūsmājas slieksni nekad nav pārkāpis. Nekad neesmu pieķērusi tēvu vai arī kaimiņu vīrus ar vates bārdu un ūsām nākam pie mums. Lai gan Salaveča noslēpums bija zināms, tomēr ik Ziemassvētkus sildījām aizsalušo loga rūti un gaidījām, kad viņš atnāks, bet viņš nenāca. Esmu redzējusi, kā viņš ieiet kaimiņu mājā. Mums dāvanas nenesa Salavecis, ik gadu tās, ietītas kreppapīrā, parasti bija saliktas zem eglītes jau laikus. Nekad nevarēja zināt, vai to izdara mamma vai tētis, bet varbūt kāds cits... Vakarā, kad sprēgāja brīnumsvecītes, skaitījām pantiņus un tinām vaļā.
Tomēr vienu gadu vecītis iegriezās mūsmājās. Toreiz gan nebiju mājās, tas bija 1990.gads, ļoti labi atceros - jo viņš atstiepa brālīti. Protams, vecākiem neticēju, bet leģenda skaista.
Nemaz nezinu, kā svētkus svinēšu šogad. Ziemassvētku dāvanas vēl neesmu iegādājusies. Vajadzību daudz, nevaru izšķirties par piemērotāko dāvanu tuviniekiem. Dāvanas vairs nepērkam, lai iepriecinātu, bet lai palīdzētu atvieglot dzīvi dižķibelē. Taču patiesā svētku būtība jau sen vairs neslēpjas kreppapīrā iesaiņotās mantās, ceptos speķpīrāgos un karstvīna glāzē, bet sajūtā, ka atkal, aizbraucot pie mammas, skaitīšu savu pantiņu Mīļo Salavecīti....