Kopš abi dzīvo laukos, dāvanas viņiem nesagādājot nekādas problēmas! «Turam savu gotiņu, piena pietiek un pāri paliek. Taisām sieru, kuļam sviestu, arī dārzeņi un zaļumi aug šepat aiz mājas stūra. Kad dodamies apciemot pilsētas paziņas, ejam uz savu hipermārketu raut gurķus,» stāsta Marta. Ja rēzekniešus uzaicina lielākos godos, dāvanas jautājums esot ļoti aktuāls. Izvēle nav liela - pirkt veikalā kādu nieku vai tomēr ieturēt savu dāvināšanas stilu. Jānis ir iemanījies taisīt tīri glaunas sviesta cibiņas un uzpīt pa kādam grozam. «Es tās cibas piepildu ar sviestiņu. Piecu kilogramu cibiņa ir laba dāvana. Esmu iemācījusies cept maizīti. Ielieku klaipu kļavu lapu izklātā groziņā, un pilsētas radi ar prieku un sajūsmu saņem dāvanu. It sevišķi tagad, kad pa pasauli klejo krīzes spoks un diemžēl klauvē arī pie radu durvīm,» stāsta Marta.
Jautāju, kā viņi paši viens otru apdāvina? Vai tiešām pietiek, ja Marta Jānim sakuļ sviestu un pasniedz - sveicu, dārgais! Šie smej, un Jānis stāsta, ka tā jau gluži neesot. Sieva Jāni ļoti lutinot. «Esmu dzimis rudenī, kad sals sāk ķerties pie kauliem un kājas pastāvīgi slapjas. Tad manu lielos dzijas kamolus un adatas cilājamies Martas rokās un jubilejās tieku pie kaudzītes vilnas zeķu, cepures, šalles, cimdiem. Saldajā ēdienā sieviņa man uzcep torti. Citas dāvanas man nemaz nevajag,» Jānis ir gandarīts. Marta smej: «Nu nepārspīlē! Vai es to vien daru, kā adu un stāvu pie plīts!»
Kad svinamā kārta pienākot Martai, Jānis jožot uz tuvāko bodi un papildinot sievas istabas augu kolekciju. Marta savu dāvanu nojauš jau iepriekš. «Zinām tos vīriešus! Jānis pats jau sen kļuvis par istabas puķu kolekcionāru. Es tikai papildinu kolekciju ar man uzdāvināto puķi. Tā teikt, vīrs apdāvina pats sevi,» atzīst Marta un piemiedz man ar aci.