Nacionālais acumirklis
Andrejs Grants ir viens no savulaik Latvijas fotomākslā nozīmīgās A grupas, kas dokumentalitāti kopa un pieteica kā pilnvērtīgu māksliniecisku resursu pretēji fotoestētismam jeb klubu fotogrāfijai - inscenētam, eksaltētam «mākslas foto», ar ko liela daļa pētnieku un publikas joprojām asociē «īsto fotomākslu». Atšķirībā no citiem grupas dalībniekiem (Valts Kleins, Gvido Kajons, Mārtiņš Zelmenis, dažādās interpretācijās - arī Inta Ruka) Andrejs Grants joprojām praktizē tā saukto izšķirošo acumirkli, par ko var pārliecināties viņa personālizstādē Nacionālajā Mākslas muzejā.
Kaut kādā ziņā tās ir reportāžas, tikai ne no notikumiem, kuru nozīme būtu jau iepriekš skaidra un iekļautos kādā sabiedrības uzskatu hierarhijā. Hierarhija veidojas jūtīgā saspēlē starp «to, kurš visu tā izdomājis» (pēc Borisa Grebenščikova), attēla autoru, kurš vēro un nospiež slēdzi, un mums - privileģētajiem apmeklētājiem, kuriem tikai jāskatās.
Saskatīt un saskaitīt
Latvijas Fotogrāfijas muzejā izstādītās Ilmāra Zvirgzda un Ivara Austera kolekcijas vieno kvadrāta formāts, bet skatīties uz tām vēlams atšķirīgi. Ilmāra Zvirgzda izstādei 11m2 veidotie nomaļas pilsētvides attēli uzņemti ar paštaisītām kamerām, kuru noteiktie garie ekspozīcijas laiki «attēlā izgaisina reklāmas un cilvēku radīto piesārņojumu pilsētvidē», ar piesārņojumu saprotot cilvēku un automašīnu kņadu. Šī arhaiskā foto tehnoloģija sniedz īpašu pieredzi un pārdzīvojumu ne vien uzņēmumu autoriem, bet arī skatītājam. Skatoties uz specifiski mīksto attēla «tekstūru», varam mēģināt sajust, kā mūs iespaido ziņa, ka šis ir attēls, ko tieši veidojuši gaismas stari, bez laušanās caur lēcām, spoguļiem un visādiem informācijas «nesējiem». Tāpat mākslinieks atzīmē jocīgo klātbūtnes efektu, kas iespējams camera obscura lielā redzes leņķa dēļ.
Ivars Austers, darbodamies fotogrāfijā, galvenokārt pievēršas konceptuālam nošķīrumam, piemēram, izvēloties kādu vienojošu aspektu, kas parādās attēlos (kā iepriekšējā Rudens izstādē Dzelzceļa muzejā, kur bija fotografētas ainas, kas ikdienā «fotografējušas» vai vērojušas viņu). Šai gadījumā fotografētās siltumnīcas veido tipoloģisku sēriju, tādu kā vizuālu pētījumu par īpatnējiem lauka arhitektūras paraugiem, proti, kad katrs būvē, kā māk un no kā pagadās. Publiski Austers gan izsakās, ka 33 siltumnīcu arhīvs veidojies «vienkārši» - braucot pa Latviju kādās darīšanās un uz brīdi piestājot nofotografēt kādu iepatikušos siltumnīcu. Abas Fotomuzeja izstādes skatāmas līdz 8. maijam. Ilmāra Zvirgzda izstādes sakarā jāatceras arī pienācīgi atzīmēt vai vismaz nosvinēt 24. aprīli - vispasaules adatas acs (pinhole, camera obscura) dienu.
Šeit un tagad
Imanta Grosa izstādi Dzīve ir citur vēl tikai atklās. Rīgas Mākslas telpā no sestdienas, 16. aprīļa, būs skatāms Rīgā pavisam reti izstādēs redzēts ielu foto formāts. Tam īpaša nozīme bija starpkaru periodā un sevišķi pēc Otrā pasaules kara, kad to varēja vērtēt kā dziedējošu praksi, lai frustrētajai sabiedrībai rādītu, ka cilvēki vēl ir un varbūt kaut kur viņos ir arī tā sauktās vispārcilvēciskās vērtības. Latvijas autoriem un kuratoriem ar ielu foto ir īpašas, neuzticības pilnas attiecības, jo «tas taču nav nekas īpašs, parasti cilvēki parastās ielās», nekā skaista un iespaidīga. Tomēr, vēsturiski raugoties, tieši pēc dažādām sabiedriskām krīzēm ielu foto aktualizējas - kā vērīgi pamanījusi arī vēsturniece un Starptautiskās fotogrāfijas vasaras skolas rīkotāja Baiba Tetere, rakstot par fotogrāfijas izstādēm Anglijā (www.fotokvartals.lv).