Režisors Felikss Deičs, Valmieras Drāmas teātrī R. Blaumaņa komēdiju iestudējot, darbību pārnesis uz mūsdienām un sola, ka beidzot par latviešiem pateikšot visu. «Ļoti latvisks gabals,» piekrīt aktrise Māra Mennika, kas piektdien sāks skatuves gaitas kā R. Blaumaņa Marija.
«Sākotnēji, kad uzzinājām, ka Deičs grib pārcelt lugas darbību uz mūsu laiku, iekšēji protests bija liels. Likās - kā pietrūks garo svārku! Bet paralēles ar šodienu nav pat jāvelk. Viss ir tāpat - gan mīlestība, gan ētiskās vērtības. Lai kā mēs burkšķētu, iekšā ir tas pats,» saka aktrise. Izrāde vispār būšot «kā no kaimiņu sētas». Scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis, kostīmus - Anna Heinrihsone, un kopumā Saldenā pudele būs «Latvija, izgriezta kā uz āru - ir padomju lietas, Eiropas, mūsu pašu; viss, kas pie mums ievazāts, ar ko īsti netiekam galā, pinamies».
Tas, starp citu, attieksies arī uz R. Blaumaņa valodu, ne tikai tērpiem, kur vainadziņš sadzīvo ar džinsa biksēm. «Sākotnēji jau gribējām iestudējumā parādīt skaisto, tīro, bagāto Blaumaņa valodu. Tas ir - uzsvērt, kas šodien ievazāts klāt...» smejas Māra Mennika. Beigās izvēle tomēr kritusi uz atsevišķiem dialektiem, pašu mājās «audzētiem» un «importētiem». Īpaši izspēlēties dabūjot izrādes vīrieši. «Puišiem raksturi tik spilgti, ka brīžiem liekas: vienā sētā tādi nemaz nevar gadīties. Bet viņi jau mums, kā šodien ierasts - viesstrādnieki.»
Vai 2010. gadā vīrieša trūkums mājā izrādīsies par pietiekamu dramaturģisko stīgu, redzēsim izrādē. Pirmajos publiskajos mēģinājumos skatītāji novērtējot gan sirsnīgo pasmiešanos par notiekošo, gan ironiju. Bet izrādē netrūkstot arī sentimenta, un izrāde tāpēc būšot izteikti «deičiska». «Ir mums tas vīrieša cilvēks mājās ļoti nepieciešams. Dikti to vīrieti vajag,» par savas varones mājas dzīvi, sievietei trešajā paaudzē saimniecību vadot, smaida Māra Mennika. Vienlaikus «izdarīgā un apsviedīgā» trūkums mūsdienu Latvijā jūtams varbūt vēl sāpīgāk nekā R. Blaumaņa laikos. «Droši vien šodien latviešu sievietes baidās mīlēt, paslavēt vīrieti, varbūt arī no nepārtrauktās nepieciešamības slavēt ir nogurušas. Bet, ja to biežāk darītu, varbūt nemaz nebūtu tik grūti tos vīriešus Latvijā atrast,» saka aktrise. Iespējams padomāt, vai pašnāvību tad nebūtu mazāk un saimniecības laukos nebūtu labāk uzturētas. Kā ierasts Feliksa Deiča komēdiju iestudējumos, caur smiekliem paskatīsimies arī uz traģisko.#