Vēl jo vairāk mani kaitina, ka pēc šīm trim pustukšajām janvāra nedēļām atkal ir divu nedēļu brīvdienas. Protams, varu skenēt iekrātās filmiņas, fotografēt un lasīt grāmatas, taču mana izpratne par saspringtu studiju procesu, kāds mums tika solīts, acīmredzot atšķiras no Lielbritānijā pieņemtās.
Otrām kārtām mani kaitina mani kursabiedri. Piektdienas «kritikā» jeb grupu nodarbībās, kurās pasniedzēja un kursabiedru priekšā būtu jānoliek savi projekti, pirmā meitene no somas izvelk digitālo fotokameru. «Esmu kaut kur pazaudējusi printus, nevaru atrast,» viņa žēlīgi saka. «Bet, ja gribat, varat paskatīties kamerā.» Vienīgais prieks šajā dienā ir pasniedzējs spāņu fotogrāfs Ksavjers Rivass. Mūsu pasniedzējs ir saslimis, tāpēc Ksavjers viņu aizvieto. Man jau sen viņu ir gribējies satikt, jo esmu dzirdējusi par viņa godīgumu un paskarbo kritiku.
«Skatīties bildes fotokamerā ir gandrīz tas pats, kas neatnest neko,» viņš nosaka. Tomēr paņem rokās meitenes fotoaparātu un «pāršķirsta» attēlus, patirda ap galdu sēdošos studentus, vilkdams ārā viedokli par meitenes bildēm. «Es redzu, ka esi aizgājusi uz ostu. Pastaigājusi tur stundas trīs, varbūt divas. Varbūt vienu.» Pēc īsas pauzes viņš turpina: «Un ko tu domā fotografēt savam projektam? Palikušas tikai divas nedēļas.» Jāpiebilst, ka kopumā mums tam bija dots pusotra mēneša. Kursabiedrenes mulsā izvairīšanās no konkrētas atbildes mani uzjautrina.
Cits puisis izber uz galda čupu ar brīvdienu attēliem no ceļojuma uz Kanādu, pat nepapūloties atlasīt rādāmos no nerādāmajiem. «Esmu apmulsis,» viņš noplāta rokas. Es arī esmu apmulsusi. Par faktu, ka man būtu jātērē laiks, pārskatot neskaitāmus viņa brīvdienu foto. Šie daži cilvēki vismaz ir parādījušies. Puses nav. Arī irāņu kursabiedra, ar kuru iepriekšējā vakarā papļāpājām kopmītņu ballītē. Viņš pa visu brīvlaiku teicās uzņēmis vienu fotogrāfiju, kas viņam pašam patīkot, un žēlojās, ka tik īsā laikā nav iespējams neko izdarīt. Man niezēja mēle pateikt, ka varbūt jāsāk ar izvelšanos no gultas dienas gaišajā laikā un fotokameras paņemšanu rokās, tad arī problēmas atrisinātos.
Pasniedzēji, protams, ir lieliski, taču britu universitāšu izglītības shēma man sagādā nelielu vilšanos. Vēl jo lielāku vilšanos - daļa kursabiedru, kuri, visticamāk, labprāt nedarītu neko. Varbūt varētu domāt, kāda man daļa gar viņu nodarbēm, taču man pēc tam stundām ir jāklausās par viņu lieliskajiem darbiem, kuriem viņi atvēlējuši vien pāris stundu sava laika.