Viss pašam jādara
I.Rjabovskis uz dzimto Nautrēnu vidusskolu atnāca pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas. Toreiz vēl skolā strādājuši diezgan daudzi skolotāji vīrieši. Ar laiku vecie aizgājuši pensijā, jaunie atraduši labāk atalgotu darbu, bet Ivars palicis. Tagad viņš pat īsti nevar pateikt, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka turpat strādāja arī dzīvesbiedre Ināra un ka pašam jau no bērnības sirds dziļumos rušinājies sapnis būt par skolotāju. «Ļoti žēl, ka tagad nav neviena jaunāka puiša, kuru kaut kur pasūtīt. Viss man pašam jādara. Neiesi jau dāmas izrīkot,» Ivars smaida ūsās.
Visām mēteli nepasniedz
Vai skolotāju istabas durvīs Ivaram ik dienu jāpalaiž pa priekšu kolēģes, vai pēc darba visām galanti jāpasniedz mētelis? Ivars smejas, ka tik liels džentlmenis viņš tomēr neesot un Švauksta lomu tēlot nemēģinot, tomēr viņš cenšas nekad neaizmirst to, ka strādā starp dāmām. «Arī meitenes to saprot, ka esmu viens un man nav desmit roku. Viņas man nav kaprīzas šinī ziņā. Arī astotajā martā negaida, ka es visas apsveikšu, bet pašas atjautīgi noorganizē svētkus.»
Vēl Ivaram nereti nākas būt par stila un krāsu konsultantu, kad uz ciematu atbrauc apģērbu un kosmētikas tirgotāji. Viņam esot jānovērtē, kā kleita pieguļ, kā piestāv krāsa. «Meitenes parasti ieklausās, man jau ļoti patīk, ka viņas skaisti ģērbjas. Es varu teikt pilnīgi nopietni - vīrieši daudz zaudē, ka neiet uz skolu strādāt, jo kur tad vēl ir tik daudz skaistu, burvīgu sieviešu kā skolā!»
Ūsainā aukle?
Šogad Ivars audzina 4.klasi, viņa sievai Inārai audzināmā 2.klase ir turpat blakus. «Man patīk, ka esam kolēģi. Abiem ir vienādas intereses, ir par ko parunāt.»
Parasti jau sākumskolas skolotāju bērni uztver kā otru mammu. Vai uz Ivaru, kuram pašam ģimenē uzauguši četri dēli, bērni skatās kā uz stingru tēti? «Es mēģinu mazajiem ar to neradīt diskomfortu, ar jebkuru bērnu var saprasties, ja tu iesi pie viņiem ar atklātu sirdi. Es nesaprotu, kā dažkārt stāsta, ka bērnudārzā bērniņš raud caurām dienām, bet audzinātāja nevar tikt galā. Nu labi, mēs varam kādu mirkli paraudāt, bet tad jau ir jāmēģina novērst uzmanību, ar kaut ko aizraut, ieinteresēt. Viņi man tomēr ir malači, līdz lieliem ķīviņiem nenonākam.»
Vai mazie nekautrējas onkulim pateikt, ka stundas laikā sagribas uz tualeti? «Mēs tā esam sarunājuši - ja ļoti sagribas, var pat necelt roku un neteikt, bet klusītēm piecelties un iziet. Daži kolēģi gan man to pārmet, bet es zinu, ka vismaz sākumā bērni nekrāpjas, aiziet uz tualeti un atnāk atpakaļ.»
Mazajiem bērniem Ivars necenšas stāstīt par tēva lomu ģimenē, jo dažiem bērniem šī pieredze ir sāpīga, taču ar lielajiem puišiem, kuriem viņš māca mājturību un traktormācību, nākas pārrunāt visādas lietas, un dažam tā esot vienīgā vieta, kur šīs vīriešu lietas un darbus pārrunāt un iemācīties.
Nākamgad Ivaram būs jāaudzina 1.klase, kurā būs gan septiņgadīgie, gan sešgadīgie bērni. Viņu tas nebaida, jo jau agrāk nācies strādāt ar sagatavošanas grupiņu. Vienreiz gan skolotājam bijis nopietni jāpadomā. «Sešgadīgos mēs sākumā cenšamies neapgrūtināt ar mācībām, dziedam, rotaļājamies, bet viens puika skatās, skatās, tad nopūšas un saka - cik te ir garlaicīgi,» smejas I.Rjabovskis.