Vai kopš 80.gadiem, kad radās Dzimtā valoda, situācija ir mainījusies? Tīri personīgi vienu no spilgtākajiem nacionālajiem sadzīves incidentiem piedzīvoju 1991.gada februārī. Nesot ietītu biezā papīrā kolēģu dāvinātu puķu pušķi, devos ar mazajām meitenēm pēc darba mājās. Smējāmies un čivinājām dzimtajā (latviešu) valodā, kad pēkšņi no muguras pienāca pensijas vecuma sieviete un, krieviski izkliegdama lāstus, mēģināja man puķes izraut. Kad tas neizdevās, centās ar pirkstiem sagrābtās puķes samīcīt.
Vai tagad varētu atkārtoties līdzīga situācija? Gribētos cerēt, ka ne. Paaudzes, kas gadu desmitiem tikušas barotas ar pārliecību, ka visiem jārunā un jādomā krieviski, gluži dabiskā kārtā atstāj skatuvi. Taču mans paziņa stāsta, ka pēc pagājušā gada 9.maija svinībām pie padomju bīstākļa Uzvaras parkā, viņa ilggadējais automeistars, plivinot it kā nevainīgo Svētā Jura lenti, atteicies novērst spēkratu kļūmi. Un nevis kāda cita iemesla dēļ, bet gan tāpēc, ka latviešus principā turpmāk vairs neapkalpošot!...
Jūs teiksit - dīvainis, slims cilvēks? Varbūt. Taču... zābaku labotāji Rīgā gandrīz nekad nezina latviešu valodu un nekautrējas par to. Apsardzes firmas rēķins pienāk krieviski, stundas divas frizētavā jāklausās krievu mūzika, taču ne jau Čaikovskis, mikroautobusos radio uzgriezts, paši saprotat, uz kādiem viļņiem.
Nenoliedzami publiskajā telpā latviešu valodu pa šiem gadiem dzird vairāk, daudzi krievu jaunieši bez manāma naida mācās runāt latviski, bet vai var sacīt, ka Dzimtā valoda no repertuāra būtu jānoņem? Valodnieki secinājuši, ka krievu valoda un ne tik daudz angļu mēle, kā globalizācijas laikmetā varētu gaidīt, joprojām un, ļoti ticams, vēl spēcīgāk nekā iepriekš apdraud latviešu valodu. Tieši pārnesumi latviešu valodā (kaut vai šis briesmīgais «dotais brīdis» jebkurā mutē!), krieviskas teikuma konstrukcijas, domāšana krievu valodā, līdz jau nacionālajā TV ziepenē emocijas bango ar mums neraksturīgu slāvisku temperamentu... Klausies un jūti bezspēcību, ka, piemēram, darbības vārdi mums arvien vairāk pēc krievu modes sastingst nenoteiksmē, kurpretim agrāk jau pamatskolā zinājām, ka mūsu lokanajā valodā ir īstenības un citas izteiksmes!
Taču runa nav par šādiem smalkumiem, bet gan par to, ka latvietis, nejuzdams oficiālo pārkrievošanas spiedienu, pārkrievojas pats. No brīva prāta, reizēm to pat neapjēgdams. Mazpilsētā, kur krievi nedzīvo pat procents, jaunā paaudze savos autiņos vai mājās klausās krieviskos radioviļņus. Tāpat skan publiskajā telpā. Kurzemnieks šķelmis Intars Busulis prāto, ka, dziedot krieviski, būs lielāks tirgus. Un šiem skumjajiem faktiem neredz robežu, liekot aizdomāties līdz tādam pēdējā laikā aktualizētam jēdzienam kā kolaboracionisms vai šai gadījumā vairāk - kolaboracionisma metastāzes.
Speciālisti atzīst, ka no šāda jūtīga aspekta mūsu vēsture vēl nav izvērtēta un pat nav sākta vērtēt. Varbūt kādreiz tas notiks, un tad daudzi jautājumi, arī par vēlēšanos savu dzimto latviešu valodu aizstāt ar savulaik piespiedu kārtā uztiepto, kļūs skaidrāki. Pagaidām ir tā, ka gribētos, piemēram, paskatīties televīziju, bet tikai ar grūtībām var atrast kaut ko, kas nav krieviski. Kad pirms vairākiem gadiem kļuvu par Baltkom kabeļtelevīzijas klienti, bija gan RAI 1 itāļu valodā, gan franču MTV, gan viens otrs lielais pasaules kanāls angliski. Tas viss pa šiem gadiem klusi izčibējis austrumu virzienā. No vienas puses, apgalvo - cilvēki grib skatīties krievu filmas, šovus, humoru -, taču no otras - vai ir izvēles iespēja?
Tagad partija Tēvzemei un brīvībai/LNNK grasās mudināt uz referendumu par skolu pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Politikas eksperti šim solim jau ir devuši neapstrīdamu novērtējumu - populisms, kam spīd cauri savtīgas cerības Saeimas vēlēšanu gaidās uztaustīt dzīvības āderi. Tas šķiet tik klaji redzams, ka rada bažas, vai mums nav darīšana ar provokatoru. Ar kaut ko idejiski līdzīgu teroristam pašnāvniekam, kādi nemierīgajās arābu zemēs nes tikai postu. Tēvzemiešu iecerētais referendums nav ne laikā, ne vietā. Tas ir pat kaitīgs, jo ar spekulatīvi sacelto troksni tikai diskreditētu mūsu likumīgās un diemžēl apdraudētās tiesības un gribu runāt savā dzimtajā valodā.