Mākslinieks pats skaidro, ka neesot domājis tieši par Ļeņinu - viņa objekts, kas ik pa divām minūtēm piepūšas un iegūst skulptūras formu, tad atkal noplok, rādot vispārinātu vadoņu ciklisku celšanos un krišanu. Taču arī Rīgas domes ļaudis diezin vai domāja tikai par Ļeņinu, kad nobijās no savām asociācijām.
Nav grūti iedomāties, kādas skrūvītes sāka griezties pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) funkcionāra galvā, kad pie viņa saskaņošanai nonāca šā publiskā pasākuma programma. Konjunktūriskiem iztapoņām visur un visos laikos rīcības motivācija ir «ko padomās «augšā»» un «ka tik kaut kas nenotiek». Svarīgāk ir saprast, ko īsti viņa un arī daļas domes deputātu lunkanie deguni astoņpadsmit gadus pēc «īstā» Ļeņina noplēšanas saoda Rīgā, ka pēkšņi vairs nav vēlams zaimot Maskavā arvien neapraktā nelaiķa tēlu. Kāpēc, pārfrāzējot Marksu un Majakovski, pa Latviju un domnieku galvās atkal dzīvāks par visiem dzīvajiem klīst vadoņa rēgs jeb - kā padomju laikos bīstamajā anekdotē - Ļeņins nav miris, viņš tikai izliekas.
Atbildi vislabāk zina Šlesakovs jeb Rīgas jaunā divgalvainā vadība. Štrunts par tām asociācijām, kuras Ļeņins izraisa ar boļševiku apvērsumu, monarhijas gāšanu un murgiem par komunismu kā cilvēces nākotni - tās arī Krievijā valdošajiem nav vajadzīgas. Toties asociācijas ar PSRS kā impērijas varenības mantinieci caurauž Putina - Medvedeva divgalvainā režīma ideoloģiju, tāpēc arī Rīgā pēc dižās uzvaras pašvaldību vēlēšanās jātur pienācīgā cieņā.
Tiklab padomju, tā arī pašreizējais Krievijas režīms prasa «pareizu» idejisku izpratni, kam nav vienmēr jāatbilst oficiāli runātajam. Ja šādas izpratnes nav, tad izklausās komiski domes Izglītības komitejas priekšsēdētājas Eiženijas Aldermanes (LPP/LC) sacītais, ka mākslinieka darbs nevajadzīgi provocējot cilvēkus, jo būs «precīzi vietā, kur ir bijis Ļeņina piemineklis, un tur precīzi atainots Ļeņins», un šāda «karikatūra» šķelšot sabiedrību. Kādu sabiedrības daļu tas atšķeltu - tos apmēram desmit cilvēkus, kuri arī šopavasar Ļeņina dzimšanas dienā nolika ziedus bijušā pieminekļa vietā? Un nešķeļamo komunistu, «mācītāju» partijas sabiedroto Alfrēdu Rubiku?
Ironiski, ka Rīgas dome bez bažām par nevēlamām asociācijām un sabiedrības šķelšanu saskaņoja organizācijas Rodina ceturtdien sarīkoto gājienu par godu Nīštates līguma noslēgšanas 288.gadadienai. Līgums vainagoja cara Pētera I «loga ciršanu uz Eiropu» - pēc uzvaras Ziemeļu karā Krievija saskaņā ar to dabūja arī Igauniju un Vidzemi. Un katru gadu simtiem cilvēku 9.maijā pulcējas pie Uzvaras pieminekļa jeb «Staļina pirksta», kas daudziem asociējas ar padomju okupāciju, taču pat plāksnītes atjaunošana uz tā ar vēstījumu par «atbrīvotājiem» nesašķels Latvijas sabiedrību, katrā ziņā dome par to neuztraucas.
Ļeņinekļiem arī pašā Krievijā un citur bijušajā PSRS neklājas viegli. Regulāri tiek ziņots par to apgānīšanu - te kādi nežēlīgi vandaļi ielikuši šim rokā alus pudeli, te uzkrāsojuši uz ģīmja kāškrustu, te uzlikuši galvā parūku ar Tarasa Buļbas cekulu, bet ikoniskajai statujai pie Somijas stacijas Sanktpēterburgā, kur vadonis 1917.gadā teica leģendāro runu uz bruņutransportiera, šopavasar izspridzināja bronzas dibenā prāvu caurumu.
Tomēr reizēm Ļeņins atriebjas. Nesen ziņu aģentūras ziņoja: Ļeņina statuja Baltkrievijā nonāvē dzērāju. Nelaimīgais bija iekāries piecmetrīgā ģipša vadoņa rokā, tas sabrucis un apracis zaimotāju. Gandrīz kā Komandora statuja Puškina Akmens viesī nabaga Donu Žuanu. Un atkal ironiski - tas noticis ap to laiku, kad Rīgā steigā un pārkāpjot likumu Kronvalda parkā iepretī Krievijas vēstniecībai uzstādīts piemineklis Puškinam. Vēl ironiskāk - savu asociāciju pārbiedētie domnieki tagad bija ieteikuši Bikšes piepūšamo Ideālistu likt nevis Brīvības ielā, bet gan Kronvalda parkā. Krievijas vēstniecības regulārie apmeklētāji ar šādu ideoloģisku kļūdu būtu sevi droši aprakuši.
Taču ne jau Ļeņins (kur nu vēl poēmas Kaukāza gūsteknis autors Puškins) prasa, lai mērs Nils Ušakovs raujas pārdēvēt Džohara Dudajeva ielu kādā Kremlim tīkamākā vārdā. Un tas nebija Ļeņins, kas lika Latvijas televīzijai izņemt no programmas filmu Putina sistēma pērn pirms Krievijas domes vēlēšanām un tā vietā nākamajā dienā parādīt interviju ar Krievijas vēstnieku, - «zvans no augšas» bija nevis no Mauzoleja Maskavā, bet gan tepat no Aigara Kalvīša (TP) tolaik apsaimniekotās valdības mājas, atzina NRTP priekšnieks, Saskaņas centra ieliktenis Ābrams Kleckins, kas «kā pilsonis» bijis par to pat priecīgs. Un tas nebija marksisms-ļeņinisms, kas iedvesmoja mežonīgo kapitālistu Aināru Šleseru ieteikt Latvijai «paklusēt» par Krievijas agresiju pret Gruziju pērnvasar un SC frakcijai Ušakova vadībā demonstratīvi atstāt Saeimas sēžu zāli, kad tautas priekšstāvji lēma par atbalstu Latvijai draudzīgajai valstij.
Tas ir Latvijai nebūt ne draudzīgā Kremļa dzīvais un bargais gars, nevis mūžam mirušais Leņins, kas ir kļuvis par daļas Latvijas politiķu rīcības mērauklu nu jau tiktāl, ka tie baidās pat tikai ar savām asociācijām izraisīt tā dusmas.