Es domāju, ka runāt par Latvijas neatkarību patlaban ir slēpt galvu smiltīs. Ar Latviju tagad ir kā ar satricinošu notikumu cilvēka dzīvē - vai nu tu ieslēdz dzīves vai nāves programmu pēc tam. Un ir kāds ļoti svarīgs nosacījums šādā satricinājuma posmā - lietas ir jānosauc vārdā un, ja izvēlas dzīves programmu, jāraugās, kas vispār palicis, lai to soli pa solītim pildītu.
Ekonomiski, kas diemžēl mūsdienu pasaulē nozīmē arī politiski, Latvija patlaban ir pilnībā atkarīga no ārvalstu kapitāla. Labs ir katrs, kas iedos vai aizdos naudu. Var šādu likteni saukt par nožēlojamu, var uz to raudzīties kā realitāti, kas jāpieņem, lai dzīvotu tālāk. Te neko daudz nevaram runāt par galvas celšanu, vienīgi varbūt mēģināt nezaudēt seju.
Bet pat tādā situācijā, gandrīz bez savas sejas atkal stāvot citvalstu un citfondu krustcelēs, mums taču joprojām ir milzonīgs spēks dzīves programmai. Jo galvu celt mēs nudien varam tikai caur kultūru. Un varbūt Latvijas nedienu laika vissmagākā zīme ir tā, ka mēs ejam parakstīties par kultūras nepieciešamību savā dzīvē, lai iebakstītu ar pirkstu acīs lēmējiem un zināmā mērā arī paši sev, ka neesam taču ar pirkstu taisīti. Un ir tieši otrādi, kā vēstī pētījumi - ja nebūs mums vairs garīgu vajadzību, tik ātri mēs degradēsimies miesiskajās, ka pat nepamanīsim, kā mūs ierāvusi otra programma.
Un, ja citādi nesaprot, es parakstos. Un saku skaidri un gaiši, ka, ja vispār Latvijai vēl atlicis kāds neatkarības un sejas nezaudēšanas ceļš, tad tas ir ceļš caur kultūru. Caur dienišķo vajadzību domāt un radīt.
Lai atceramies to skatu no filmas Iemīlējies Šekspīrs. Kā viņi tur cīnās ar varu un grabina naudu, lai iestudētu Romeo un Džuljetu. Kā visbeidzot uz skatuves parādās teicējs, kurš mākslas brīnuma priekšā beidz raustīt valodu. Kā uz skatuves risinās mīlas un cīņu ainas. Kā mūžsenais stāsts, kas tapis cilvēka dvēselē un caur Šekspīru pārdzīvojis vēstures komēdijas un drāmas, liek sajūsmā noelsties, smieties un priecāties teātrī sanākušajai publikai. Bet publika ir trūcīga un vienkārša tauta - teju pusbadā un skrandās tērpta. Un karaliene ir iekļuvusi šai mākslas brīnumā pārģērbusies - noslēpusies zem pelēka parķa apmetņa.
Mēs taču neesam pat ne skrandās, ne pusbadā. Mums taču vēl pilnīgi pietiek spēka ieslēgt dzīvības programmu.
Lai kādi būtu valdības lēmumi postīt kultūras sfēru, mums nevajadzētu padoties. Un noteikti pienāks tāds šekspīrisks brīdis, kad vienīgā iespēja iekļūt radīšanas brīnumā varai būs pa ķēka durvīm - ar pelēku parķa apmetnīti uz galvas.