Dzīvesstāstu krājumā nu jau glabājas gandrīz astoņi simti Austrumlatvijas iedzīvotāju dzīvesstāstu, kas savākti astoņu gadu laikā, ik vasaru braucot ekspedīcijās dažādās Austrumlatvijas pilsētās un pagastos. Šogad no 5. līdz 9. jūlijam šāda ekspedīcija notika Preiļos, un tajā piedalījās ne tikai DU MVC pētnieki, bet arī ārvalstu zinātnieki - Glāzgovas universitātes profesors Džefrijs Sveins un ASV Rietumu Mičiganas Universitātes doktorante Irēne Elksne-Geislere. Ekspedīciju jau otro gadu finansē britu pētnieciskais fonds _Leverhulm Trust_, un tās mērķis paliek nemainīgs - uzklausīt vecākās paaudzes iedzīvotāju dzīvesstāstus, lai bagātinātu priekšstatu par pagātnes norisēm Latvijā.
Rosina uzticēšanos
Irēna Saleniece šķirsta biezu mapi, kurā saglabāti ieraksti par katru no ekspedīcijām, starp interviju jautājumiem un ģeogrāfiskām kartēm pazib izkaltēts dzeltenās margrietiņas zieds no Kumbuļu pļavām, kāda lēpes lapa no Dvietes palienes. Katra ekspedīcija atstājusi neaizmirstamus iespaidus, bet galvenais, kas parasti saviļņojot, ir cilvēku uzticēšanās un atvērtība, ar kādu viņi uzņem pētniekus. «Es dažkārt domāju, ka mēs laikam esam naivi šajos laikos, kad cilvēki nereti baidās atvērt durvis svešiniekiem, mēs ejam pie saviem teicējiem bez iepriekšējas pieteikšanās, nebrīdinot, tikai ieliekot informāciju vietējā presē, kuru ne visi lasa. Laikam tomēr mūsu ekspedīcijas dalībnieki rosina uzticību, jo mūs nekad vēl nav noturējuši par krāpniekiem. Jā, ir arī atteikuši intervijas, bet tas ir tikai tāpēc, ka cilvēki vienkārši nevēlas runāt par privātām lietām. Mēs to respektējam.»
Atceras pa savam
Kuras tad ir tās lietas, kas interesē pētniekus? Irēna Saleniece uzsver, ka tēma parasti esot viena - dzīves stāsts. Teicējs tiek mudināts stāstīt par sevi, par savu dzīvi, cenšoties minimāli iejaukties ar jautājumiem. Daļa cilvēku par sevi stāstot tādā formā, kā agrāk, stājoties darbā, rakstīja autobiogrāfiju. Parasti stāstot par vecākiem, par skolu, jaunību, darba gaitu uzsākšanu, precēšanos, bērnu audzināšanu, ja ir bijis interesants darbs, tad arī par to, bet visbiežāk stāstījums apraujoties līdz ar pensijas gadu sasniegšanu. Nereti cilvēki aizraujoties, runājot stundām.
Kaut arī šiem notikumiem ir viens vēstures fons - karš, deportācijas, kolektivizācija, varas maiņas, cilvēki vēstures notikumus atceroties atšķirīgi, un tas arī esot pats interesantākais. Vislabākie teicēji esot tieši tie, kuriem ir minimāla izglītība, jo izglītoti cilvēki nereti pieliekot klāt faktus, kas ir izlasīti literatūrā, presē, kaut arī tas nav noticis ar viņu pašu.
Zaudē ticību valstij
Kas visvairāk pārsteidza Preiļu ekspedīcijā? Irēna Saleniece atzīstas, ka viņu šokējis tas, ka nekad neesot vēl gadījies dzirdēt tik daudz negatīva un noliedzoša par Latvijas valsti, par latviešiem. Agrākajās ekspedīcijās viņai vairāk nācies runāt ar dažādu tautību cilvēkiem, kuri dzimuši pagājušā gadsimta 20. gados, kuri mācījās Latvijas laika skolās un tiem bija ļoti skaidra vērtību skala - ģimene, Dievs, Latvijas valstiskums kā neapšaubāma vērtība. Šoreiz kopā ar profesoru Džefriju Sveinu viņi ir gājuši pie krievu tautības iedzīvotājiem, vecticībniekiem. «Ļoti zīmīgi - mēs iegājām kādā mājā, kur tieši tajā brīdī teicēja pa televīziju klausījās Zjuganova runu no Krievijas. Tas, ko tu klausies, kas tev ir apkārt, tomēr kaut kur nosēžas, un krieviskā informācijas telpa pēdējā laikā tomēr ir tik ļoti noliedzoša pret Latvijas valstiskumu. Tagad ir tā paaudze, kas jau daļēji mācījās padomju skolās, viņiem vairs nav šī vērtību sistēma tik skaidra, sociālisma idejas un stereotipi ir iesēdušies ļoti dziļi.»
Pārsteidzoši bijis arī tas, ka daudzi cilvēki, kuri pārdzīvojuši kara laiku, badu, slēpšanos zemnīcās, kolhozu dibināšanu, tomēr uzskata, ka nekad neesot tik grūti bijis kā tagad. Tā esot sāpīga viela pārdomām. Tomēr tieši sarunas ar deportētajiem iedzīvotājiem esot bijušas visgaišākās, jo tie, kuri visvairāk cietuši, esot arī visvairāk saglabājuši toleranci, vēlēšanos rēķināties ar otru, palīdzēt.
Irēna Saleniece saka lielu paldies teicējiem, kuri atlika visus darbus un veltīja savu laiku intervijām, bet visvairāk atmiņā palikusi kāda kundze ekspedīcijas pēdējā dienā, kas tik azartiski un ar lielu entuziasmu piedalījusies intervijā. «Tas, ko viņa man atvadoties teica, bija kā dāvana! Viņa pateica - ziniet, ja es būtu kaut drusku jaunāka, es jums noteikti pievienotos, jo tas, ko jūs darāt, taču ir tik ļoti interesanti!»