Empīriskie jautājumi ir - kurš nogalināšanas veids ir nesāpīgāks - upuri pirms rīkles pārgriešanas apdullinot vai neapdullinot - un vai kautuvēs viss notiek tā, kā paredzēts gan vienas, gan otras metodes aizstāvju priekšrakstos. Uz otro jautājumu atbilde, protams, ir negatīva, bet novirzes pakāpi var noteikt vienīgi ar empīriskiem pētījumiem. Diemžēl jāpiekrīt deputāta V.Kraukļa aizrādījumam, ka tas, ka kaušana atbilstoši ebreju un musulmaņu prasībām izskatās baismīga, nenozīmē, ka citas metodes ir labākas. Uz pirmo jautājumu atbilde ir neskaidra, jo pētnieki, cik zinu, ir nonākuši pie diezgan dažādiem secinājumiem, bet liela daļa pētījumu atbalsta apdullināšanu pirms nogalināšanas.
Visvairāk šajā diskusijā man nepatika, kā tika izspēlētas «mūsu tradīciju» un «mežoņu likuma» kārtis. Protams, ne tikai racionāla ētika, bet arī kultūra nosaka izpratni par pieļaujamo, piemēram, Kora Daimonda kādā rakstā norāda, ka mēs neēdam amputētas kājas ne jau tāpēc, ka tas sagādā kādam ciešanas, vienkārši neēdam, un viss. Tomēr ebreju un musulmaņu tradīcijas par «mežonīgām» uzskatīt būtu pārsteidzīgi. Atgādināšu, ka runa ir par kaušanas priekšrakstiem, kas balstās Bībelē (5. Moz. 12:16, sk. arī Apustuļu darbus 15:29), un gan Bībele, gan Korāns prasa cieņu pret Dieva radību, liecībās par Muhamedu atrodams skaidrs nosodījums nežēlībai pret dzīvniekiem (Bukhari hadīsi 4, 54:535) - sieviete, kas piesējusi kaķi un nav to barojusi, nokļūs ellē. Tas, vai Bībele pielīdzināma vudū (atsauce uz vienu no protestētāju plakātiem), ir interesants jautājums, bet pārāk demonizēt tos, kas tic Bībelei vai Korānam, manuprāt, nevajadzētu.
Cita lieta, ka reliģiskiem priekšrakstiem atbilstošas kaušanas aizliegums nebūtu uzskatāms par tiešu reliģiskās brīvības pārkāpumu, jo, lai gan Bībele un Korāns aizliedz ēst «nešķīstu» gaļu, gaļas ēšana nav ne ebreju, ne kristiešu, ne musulmaņu pienākums, un atturēšanās no gaļas ir drīzāk tikums (Ādams un Ieva bija veģetārieši, nākotnes valstībā nevajadzēs nogalināt - Jes. 65:25 utt.). Arī arguments, ka cilvēki pēc dabas ir gaļēdāji (TV ekrānā to izteica M.Roze), nav adekvāts, jo, pat ja gaļa ir nepieciešama veselīgai dzīvei, tā nepieciešama tik nelielos daudzumos, ka pašreizējās gaļas industrijas prakses tas nekādā veidā neattaisno. Diskusijas par kaušanas paņēmieniem vajadzēja izmantot, lai pievērstu uzmanību jau esošajām normām, un jāmaina ir visas, ne tikai «svešās» tradīcijas.