Latvijas Radio vadība uz laiku apturējusi Radio Naba kanālā skanošo raidījumu Tēvijas laikmets. Cik noprotams, par katalizatoru kļuvusi Izraēlas vēstnieces Latvijā vēstule, kurā viņa protestē pret to, ka sižetos par staļiniskajām represijām Latvijā tiek kultivēta tāda kā ebreju kolektīvā atbildība par šīm represijām, speciāli uzsverot atsevišķu «varoņu» tautību un to piederību ebreju nācijai. Es negribu šeit analizēt radio vadības sperto soļu samērīgumu. Drīzāk parunāt par jautājuma būtību.
Konfūcijs esot teicis - nedari citiem to, ko tu negribētu, lai dara tev. Man, piemēram, nekādi negribētos, lai latviešu tautību uzsvērtu un vainotu latviešus kopumā par visu, ko kaut kur un kaut kad sastrādājis kāds mūsu «varonis». Nav par ko? Nu, nu... Runājot par to pašu boļševismu un sarkano teroru, var jau, protams, minēt ebreju uzvārdus (Trocki, Bronšteini, Kaganoviči un co), bet atcerēsimies, ka ir arī spožas latviešu zvaigznes, kas mirdz pie tām pašām asiņainajām debesīm. Sākot ar «naivo» Jukumu Vācieti, kurš izglāba Ļeņinu un Džeržinski tā sauktā eseru dumpja laikā, ar ne vairs tik naivo Rudzutaku, kurš ar uguni un zobenu pievienoja Vidusāziju topošajai padomju impērijai, un beidzot ar čekas zvaigznēm - tādām kā Jēkabs Peterss un Mārtiņš Lācis. Lācis vispār mums tāds izcilnieks, ne tikai praktiķis, bet arī teorētiķis - viņš bija izstrādājis pat spīdzināšanas rokasgrāmatu, ko plaši lietoja čekas cietumos un nometnēs. Par to savā slavenajā Gulaga arhipelāgā raksta Aleksandrs Solžeņicins, citā starpā paskaidrodams, kāpēc dažviet gulaga nometnēs latviešu ieslodzītos (atšķirībā no igauņiem!) ne sevišķi mīlēja. Jo daudzi latvieši bija pielikuši rokas tās pašas gaļasmašīnas radīšanai, zem kuras riteņiem gan paši vēlāk pakļuva. Starp citu, padomju laikos dzīva bija leģenda, ka tieši latvieši bija tie, ka piedalījās cara Nikolaja II ģimenes zvērīgajā noslepkavošanā. Un nevis tāpēc, ka pie tā būtu piestrādājusi padomju propaganda - tā vispār par šo jautājumu klusēja. Bet gan tāpēc, ka latviešu sarkano strēlnieku vienības - gan pilsoņu kara frontēs, gan apspiežot kulaku (zemnieku, padomju terminoloģijā) dumpjus Sibīrijā - bija tā sevi norekomendējušas, ka cilvēku ieskatos šāds «varoņdarbs» viņiem tīri labi piestāvēja. Atceros kādu patriotisma stundu padomju laikos Rīgas 1. vidusskolā, kad par saviem varoņdarbiem pusaizmigušajai skolēnu auditorijai stāstīja kāds vēl tolaik dzīvi palikušais latviešu sarkanais strēlnieks. Laikam juzdams, ka ne sevišķi spējis iekustināt auditoriju, viņš galu galā paziņoja «sensāciju». Proti, paaugstinātā un eksaltētā balsī viņš paziņoja (pieminēdams lietu, ko PSRS pieminēt bija tabu) - jā, mēs latviešu sarkanie strēlnieki, nošāvām cara ģimeni, un tas «odžu dzimums bija jāiznīcina». Tagad mēs zinām, ka tas neatbilst vēsturiskajai patiesībai, taču atrada vecais sarkanais streļķis, ar ko palielīties skolēnu priekšā, kaut arī ar piemelošanu! Un tas, ka daudzi latviešu lielinieki pēc tam tika Staļina represijās iznīcināti (starp citu, tāpat kā virkne ebreju revolucionāru, arī daudz ebreju inteliģences pārstāvju), nepadara šīs personas par cēlākām, tāpat kā Ježova, Jagodas un Berija nogalināšana nepadara tos par gaišiem varoņiem.
Par Otro pasaules karu arī līdzīgs stāsts. Es, protams, te nerunāju par leģionāriem, kas cīnījās kara frontēs. Bet ir Arāja grupa, kas iemanījās pieķerties ebreju iznīcināšanai, vēl pirms vācu armija tā īsti bija ienākusi Latvijā, ir brīvprātīgie policijas bataljoni, kuri piedalījušies soda ekspedīcijās pret civiliedzīvotājiem un kuru vēlāka pievienošana leģionam kā tāda darvas karote ir bojājusi un vēl šobrīd bojā leģionāru mundieri.
Un es to visu nestāstu tāpēc, ka mums, latviešiem, par to speciāli būtu jākaunas vai jājūtas vainīgiem un atbildīgiem. Vienkārši jāatceras, ka sūdabrāļi ir katrā tautā. Tādi ir ebrejiem, tādi ir latviešiem. Un ar tautību tam ir mazs sakars, un katrs noziegums ir individuāls, par ko nevienai nācijai nav jāuzņemas kolektīvā atbildība. It sevišķi, ja tās ir nācijas bez savas valsts.
Un vēl - par vārda brīvību. Tā noteikti ir žurnālistiem, bet noteikti vārda brīvību var izmantot arī Izraēlas vēstniece sava viedokļa paušanai. Jautājums par radio vadības rīcības samērību - tas jau cits jautājums.
Bet arī vārda brīvībai ir savas robežas. Vēl pavisam nesen Latvijas Ārlietu ministrija liedza iebraukšanas atļauju dažiem Krievijas «vēsturniekiem», kas te gribēja uzorganizēt provokatīvu izstādi par latviešu «noziegumiem» Otrajā pasaules karā. Un, manuprāt, mūsu varas iestādes pareizi darīja. Tāpat kā Izraēlas valstij, arī Latvijas valstij ir tiesības un pienākums iestāties par savas nācijas godu. Un no Izraēlas mēs šajā ziņā varētu tikai pamācīties.