Sarunas ar Krieviju
Februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins divas dienas ilgā vizītē apmeklēja Ēģipti, kur tika uzņemts ar milzīgu pompozitāti un parakstīja virkni līgumu par abu valstu ekonomisko sadarbību. Vizīte piesaistīja plašu uzmanību, un plašsaziņas līdzekļi norādīja, ka V. Putina Ēģiptes apmeklējums «iezīmēja Krievijas atgriešanos Tuvajos Austrumos» (Expert).
Ēģipte, kuras militārā vadība ir vairāk vai mazāk veiksmīgi pārvarējusi vairākus gadus ilgušo politisko satricinājumu periodu, gan savas stratēģiskās atrašanās vietas Āzijas un Āfrikas krustpunktā, gan lielā iedzīvotāju skaita - vairāk par 85 miljoniem cilvēku - dēļ ir viena no četrām nozīmīgākajām valstīm islāma pasaulē - līdztekus Saūda Arābijai, Irānai un Turcijai.
Par valsts nozīmi liecina fakts, ka Kaira ir Arābu līgas mājvieta, bet šīs organizācijas vadītāja amats tradicionāli tiek piešķirts Ēģiptes pārstāvim. Vienlaikus Ēģiptei un tās prezidentam, bijušajam armijas virspavēlniekam Abdelfataham as Sisi izveidojušās sarežģītas attiecības ar ASV un rietumvalstīm kopumā, jo A. as Sisi vadītā armija 2013. gadā faktiski īstenoja valsts apvērsumu, gāžot demokrātiski ievēlēto, Rietumu atbalstīto Brāļu musulmaņu valdību un šo partiju pārstāvošo prezidentu Mohamedu Mursi, kas arī izskaidro spožumu, ar kādu tika uzņemts Krievijas līderis.
Vizītei, protams, bija ļoti nozīmīgs politiskais zemteksts (kā komentēja The Guardian, abi līderi nosūtīja skaidru signālu, ka īstenos paši savu ārpolitiku, nepakļaujoties ārvalstu spiedienam), tomēr vismaz tikpat būtiska bija arī ekonomika. Kā Krievija, tā Ēģipte cer jūtami paplašināt ekonomisko sadarbību, kuras apjomi 2014. gadā līdzinājās 4,5 miljardiem ASV dolāru (~ 4 miljardi eiro).
Kvieši un atomenerģija
Svarīgākais no parakstītajiem ekonomiskajiem līgumiem ir vienošanās par brīvās tirdzniecības zonas starp Ēģipti un Krievijas vadīto Eirāzijas Ekonomisko savienību izveidi. Paredzēts, ka īpaša darba grupa sešos mēnešos saskaņos nepieciešamās izmaiņas abu pušu likumdošanā, bet brīvās tirdzniecības režīms optimistiskas notikumu attīstības gadījumā varētu sākt darboties jau 2016. gadā. Tiesa, tā ir tikai teorija, jo praksē šādos gadījumos vienmēr uzrodas zemūdens akmeņi, kas paildzina procesu. Paralēli tika panākta vienošanās, ka Krievija divkāršos labības eksportu uz Ēģipti, savukārt Kaira ievērojami palielinās augļu un dārzeņu eksportu uz Krieviju. Labība, galvenokārt kvieši, Ēģiptē ir resurss ar milzīgu stratēģisko nozīmi, ko subsidē valsts un kas ir vitāli nepieciešams sociālās stabilitātes nodrošināšanai. Krievija jau šobrīd piegādā Ēģiptei 40% valstī patērētās labības, bet pēc piegāžu apjomu divkāršošanas tās daļa Ēģiptes labības tirgū pietuvosies 60%.
Ne mazāk būtiskas ir arī vienošanās enerģētikas jomā. Kairā tika parakstīts līgums par Krievijas sašķidrinātās gāzes piegādēm, kā arī ir noslēgta principiāla vienošanās par pirmās atomelektrostacijas (AES) būvniecību Ēģiptē, turklāt paredzot Ēģiptes visas atomenerģētikas nozares izveidi, ieskaitot speciālistu apmācību, zinātnisko sadarbību u. tml. Ilgtermiņā tie ir līgumi vairāku desmitu miljardu eiro vērtībā, uz kuriem pretendēja ne tikai Krievija, bet arī ASV, Francija un Japāna. Plašsaziņas līdzekļi uzsver, ka gadījumā, ja principiālā vienošanās pārtaps konkrētos līgumos (par ko palicis maz šaubu), tā dēvētās 3+ jeb pēc Fukušimas paaudzes AES būvniecība mērogu un nozīmīguma ziņā būs salīdzināma ar PSRS īstenoto Asuānas aizsprosta un hidroelektrostacijas (HES) būvniecību XX gadsimta 50. gados, tikai šoreiz sadarbība notiks uz pilnībā komerciāliem pamatiem. Runājot par Asuānas HES, Krievijas kompānijas jau gatavojas modernizēt tās novecojušās iekārtas.
No plašā parakstīto dokumentu spektra ir vērts izdalīt vēl divus - vienošanos, ka abu valstu centrālās bankas sāk sarunas par savstarpējo norēķinu veikšanu nacionālajās valūtās - attiecīgi rubļos un mārciņās, kā arī līgumu paketi savstarpējo investīciju jomā. Pateicoties šiem līgumiem, Ēģiptē ar Krievijas atbalstu un pēc tās parauga tiks izveidots Nacionālais investīciju fonds, tāpat Krievijas uzņēmumi ieguvuši pilnvērtīgu juridisko bāzi darbības uzsākšanai šajā valstī.
Pēdējā solās būt visai vērienīga, jo Krievijas uzņēmumi mērķē uz līdzdalību Suecas kanāla otrās gultnes būvniecībā - tā tiek būvēta, lai nodrošinātu divvirzienu kustību kanālā, kā arī īpašas rūpnieciskās zonas (t. i., Krievijas uzņēmumu ražotņu) izveidi, no kurienes iekarot ne tikai Ēģiptes, bet arī citu Āfrikas valstu tirgus. Tāpat līgums ir svarīgs naftas ieguves nozarei, kur Lukoil jau iegūst vairāk par sesto daļu Ēģiptes naftas. Nedaudz paradoksāli, bet Kairā netika parakstītas jaunas vienošanās par ieroču piegādēm, kas gan lielā mērā skaidrojams ar to, ka Krievija un Ēģiptes tagadējā valdība trīs miljardus ASV dolāru vērtu līgumu šajā jomā parakstīja vēl 2013. gada beigās.
Konflikta ēnā
V. Putina vizīte Ēģiptē ir pēdējais, bet ne vienīgais V. Putina šāda veida brauciens uz tā dēvētajām attīstības valstīm. Pirms tam notikušo vizīšu laikā tika parakstītas plašas līgumu par ekonomisko sadarbību paketes ar Turciju un Indiju, Krievija turpina paplašināt ekonomisko un politisko sadarbību ne tikai ar Ķīnu, Irānu un Vjetnamu. Atkarībā no situācijas Maskava piedāvā sadarbību energoresursu, atomenerģētikas un ieroču tirdzniecības jomā, kā arī pieeju savam plaša patēriņa preču tirgum. Kā atzīst The Wall Street Journal, kamēr Krievija un Rietumi slīgst aizvien dziļākā konfrontācijā Ukrainas krīzes dēļ, Krievijas - Ukrainas konfliktā neiesaistītās valstis izmanto patlaban radušās priekšrocības, kādas tām dod Krievijas vēlme attīstīt starptautisko sadarbību. «Sadursme Ukrainas dēļ izvērsusies par konfrontāciju ar globālām sekām. Tās izpaužas kā izmaiņas tirdzniecības maršrutos, alianšu sabrukums, jaunu ekonomisko uzvarētāju un zaudētāju parādīšanās, kā arī strīdu par dažādām valstīm svarīgām vērtībām aktivizēšanās,» teikts publikācijā.
Atsevišķi analītiķi tikmēr iet vēl tālāk, norādot - Rietumu sankcijas pret Krieviju ir nevis devušas cerētos rezultātus, bet gan novedušas pie tā, ka ne tikai Maskava, bet arī pārējās attīstības valstis, jo īpaši Ķīna, dubultojušas centienus izveidot Rietumiem alternatīvas politiskās, ekonomiskās un finanšu struktūras, tajā skaitā slēdzot savstarpējos ekonomiskās sadarbības līgumus, pārejot uz norēķiniem nacionālajās valūtās un tamlīdzīgi. Rezultātā veidojas jauna, daudzpolāra pasaules kārtība, kurā Rietumi būs tikai viens no vairākiem politiskās un ekonomiskās varenības centriem.
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka attīstības lielvalstis un to alianses iesaistīsies aizvien plašākā konfrontācijā ar Rietumiem, jo līdzšinējā pieredze liecina - jaunajām lielvarām vienmēr nācies vai nu iekļauties esošajā vērtību sistēmā, vai arī to sagraut, vietā liekot savu modeli. Vienlaikus kļūst aizvien vairāk piekritēju arī versijai, kuru ASV izdevums The National Interest popularizēja jau 2007. gadā, norādot, attīstības lielvalstis ar Ķīnu priekšgalā konfrontācijas vietā vienkārši atsakās no sadarbības ar Rietumu kontrolētajām struktūrām, tās aizstājot ar saviem institūtiem (politiskajām aliansēm, starptautiskajām attīstības bankām, divpusējiem vai daudzpusējiem ekonomiskās sadarbības līgumiem un tamlīdzīgi), un veido savu, paralēlu politisko un ekonomisko pasauli.
Svarīgi gan ir divi jautājumi, pirmkārt, cik ilgi šīm divām pasaulēm izdosies pastāvēt paralēli, bez konfrontācijas, otrkārt, vai krīze Ukrainā jau neiezīmē šīs koncepcijas norietu.