Vēl pirms pāris mēnešiem itin nekas neliecināja par draudiem Igaunijas sapnim tikt uzņemtai elitārajā eirozonas klubā ar nākamā gada 1. janvāri. Arī Latvijā diezgan labi zināmais iepriekšējais finanšu komisārs Almunja pērnā gada decembrī Eiropas Parlamentā sacīja: ja nekas būtisks nenotiks, Igauniju 2010. gada jūnijā uzaicināsim iestāties eirozonā ar 2011. gadu. Ar Igauniju nekas nenotika un viss ir kārtībā - tā ir gandrīz vienīgā ES valsts, kas spēj izpildīt Māstrihtas kritērijus. Taču Grieķijas mānīšanās par savu patieso budžeta situāciju un tai sekojošās debates par Eiropas vispārējo ekonomiskās veselības stāvokli radījušas lavīnveida efektu - dzirdamas runas ne vien par to, ka ar eirozonu ir pavisam slikti, bet atskan pat visai prominentu personu aicinājumi paredzēt iespēju «sliktos» no eirozonas izslēgt. Politvirtuves pārzinātājiem šādā situācijā nebūs pārsteigums dzirdēt, ka kuluāru sarunās mākoņi savilkušies arī virs Igaunijas sapņa par drīzu pievienošanos eirozonai. Citiem vārdiem: uz Eirokluba durvīm izkārta šilte: klubs slēgts uz kapitālo remontu!
Labi, ka vēl nav izkārtne: Liquidation sale!*
Protams, Latvijai kā valstij Igaunijas ātrāka iestāšanās eirozonā ekonomiski drīzāk būtu neizdevīga un mums visiem spēkiem būtu jācīnās par iespēju tikt uzņemtiem vienlaikus. Taču Igaunijas vienas pievienošanās eirozonai mums ir labāka par stopkrāna noraušanu jaunu eiro dalībvalstu uzņemšanai vispār. Diemžēl kuluāros dzirdētais liek uztraukties, ka notiek tieši TAS - jaunu eiro dalībvalstu uzņemšanas apturēšana. Ja tā notiks, būs ļoti skumji, jo mūsu ziemeļu kaimiņi jau ilgāku laiku pilnībā izpilda tā dēvētos Māstrihtas kritērijus, turklāt dara to pretēji praktiski visām ES eirozonas valstīm. Atgādināšu, ka 20 no 27 (!) ES dalībvalstīm 2009. gada beigās atradās Excessive Deficit Procedure statusā jeb, vienkāršoti runājot, šo valstu budžeta deficīts šobrīd jau ir lielāks par 3% no IKP.
Kāpēc tas svarīgi mums Latvijā?
Ja to vai citu argumentu, formālu iemeslu vai politisku darījumu rezultātā Igaunija nesaņems aicinājumu iestāties «klubiņā», tā būs gana traģiska ziņa arī Latvijai, kura visu šo laiku krīzes sekas centusies novērst vienīgi ar fiskāliem instrumentiem (neskaitāmie algu samazinājumi, pensiju apgriešana un nodokļu palielināšana budžeta mīnusu mazināšanai) un likusi mierā monetārās politikas instrumentus. Ja Igauniju pēc visiem šiem izpildītajiem kritērijiem elitārie vecbiedri neuzņems eirozonā, es teiktu, tas ir signāls arī Latvijai pārdomāt savu līdzšinējo «no krīzes izkļūšanas» kursu. Šādā gadījumā es, pirmkārt, apšaubītu Latvijas izredzes ieviest eiro plānotajā laikā, lai cik labi mēs izpildītu savu apņemšanos. Taču, otrkārt un svarīgāk, es vēl lielākā mērā apšaubītu nepieciešamību Latvijai arī turpmāk akli izpatikt dažādiem kritērijiem, kuru izpildei tādā gadījumā nebūtu nekāda sakara ar konkrēto lēmumu pieņemšanu par tās vai citas valsts piederību eiro. Teikšu tiešāk - mums jāpārdomā arī sava veida plāns B, jo mums ir ārkārtīgi grūti būt konkurētspējīgiem vienā tirgū ar eirozonas valstīm, kuras var būt fiskāli bezatbildīgas, kurām ir bezķīlu pieeja likviditātei Eiropas Centrālajā bankā, kurām valūtas riska izmaksas ir nesalīdzināmi mazākas. Pēc šāda lēmuma Latvijai būtu vērts pārdomāt, vai krīzi nevar mazāk sāpīgi mazināt arī ar monetārās politikas instrumentiem, lai arī tas kādam ārpusē tik ļoti nepatiktu.
Ja pavisam godīgi, labi atceros, kā pirms pāris gadiem pat ļoti tuvu eiro kritēriju izpildei bija mūsu otra kaimiņvalsts Lietuva, un tikai pavisam sīka formāla statistikas datu uzskaite bija par ieganstu, lai tas nenotiktu. Esmu gandrīz 100% pārliecināts - ja politiskais noskaņojums būtu uz «eiro ieviešanas viļņa», šī sīkā detaļa nebūtu bijis traucēklis. Vienkārši Lietuva kritērijus izpildīja negaidīti pāragri.