Turcija atkārtoti samazina procentu likmi, Ungārija trešo mēnesi pēc kārtas samazina procentu likmi, Vācijas investoru pārliecībai trīs mēnešos pirmais kritums, eirozonas privātā sektora aktivitāte nokrītas līdz 16 mēnešos zemākajam līmenim. Tie ir daži no pagājušajā nedēļā publicētajiem virsrakstiem kādas Latvijas ziņu aģentūras mājaslapā, liecinot par to, ka ekonomikas attīstība pasaulē, un jo sevišķi Eiropā, nav tik raita, kā gribētos. Pirmie divi virsraksti arī uzskatāmi iezīmē praksi, kāda patlaban pasaulē tiek pielietota, lai veicinātu vai vismaz noturētu kaut kādu tautsaimniecības pieaugumu. Proti, ekonomikas stutēšanai centrālās bankas piekopj aizvien agresīvākas kvantitatīvās metodes, kuru mērķis ir stimulēt kreditēšanas pieaugumu uz zemāku procentu likmju rēķina, lai palielinātu iedzīvotāju tēriņus, tādējādi veicinot arī, piemēram, nekustamā īpašuma tirgus un celtniecības nozares attīstību, kur pēdējai, kā noprotams, ir sevišķi augsta darbaroku ietilpība. Gala rezultātā ieguvējiem vajadzētu būt visiem, jo līdz ar aktivitāti mājokļu tirgū pieaug arī mazumtirdzniecības apgrozījums un rūpniecības produkcijas izlaide, līdz ar to veicinot kopēju tautsaimniecības attīstību. Tā tam vajadzētu būt vismaz teorētiski. ASV, kuras pēckrīzes periodā pirmās sāka īstenot agresīvu finansiālo stimulēšanu, nekautrējoties arī spiest uz naudas drukājamās mašīnas ieslēgšanas pogas, pie vēlamā rezultāta ir tikušas. Lielā daļā Eiropas un Āzijas tas nav izdevies un centrālās bankas mērķu sasniegšanai kļūst aizvien agresīvākas. Tā nepārprotami ir norāde, ka pašreiz vērojamā visai pieticīgā ekonomikas izaugsme tiek panākta ar lielām grūtībām, taču vienlaikus rada jaunas iespējas arī tādām valstīm kā Latvija.
Latvijas un citu finansiāli stabilāko valstu ieguvumi ir saistīti ar iespēju piesaistīt relatīvi lētu naudu, lai pārfinansētu savas iepriekšējās finansiālās saistības, kā arī uz izdevīgākiem nosacījumiem nekā iepriekš piesaistīt naudu ekonomiskās attīstības veicināšanai. Pirms pāris nedēļām Valsts kase emitēja parāda vērtspapīrus ar 20 gadu dzēšanas termiņu, turklāt pieprasījums pēc tiem bija trīs reizes augstāks nekā piedāvājums. Tādējādi var teikt, ka valstij ir izdevies aizņemties naudu finanšu tirgū uz laiku, kas tikai nedaudz atpaliek no tās atjaunotās versijas dzīves ilguma. Arī pati aizņemšanās bijusi relatīvi lēta, investoriem nodrošinot vien 1,5% ienesīgumu gadā. Šis skaitlis ir apmēram pusotru reizi zemāks nekā, piemēram, Spānijas attiecīga termiņa obligācijām otrreizējā vērtspapīru tirgū. Pašreizējais panākums būtu izskaidrojams ne tikai ar ticību mūsu valsts varēšanai tikt galā ar savām saistībām, bet arī Eiropas ekonomikas stimulēšanā «nodzītajām» procentu likmēm un piedrukātajiem eiro kalniem. Līdz ar to šis brīdis ir ļoti izdevīgs tam, lai mūsu valsts savestu kārtībā savu finanšu sistēmu, kas vēlāk prasīs mazākus budžeta tēriņus, kā arī pievērstos nodokļu sistēmai, padarot to par tādu, kas tautsaimniecību stimulē, nevis izņem no tās naudu, kā tas patlaban ir ar nodokļu avansa maksājumiem.