Dārgā ekspertīze
Liepājas menciņi septiņu pilsētas restorānu ēdienkartē ir kopš 2011. gada februāra. Tas ir ēdiens podiņā, kurā sacepta auksti kūpināta menca ar kartupeļiem, sīpoliem, dillēm un saldo krējumu. Kopš tā laika viss ir bijis kārtībā, taču pēdējā laikā notikušajās pārbaudēs vairākos Liepājas ēdināšanas uzņēmumos Pārtikas un veterinārais dienests pārbaužu laikā ir konstatējis, ka speciālajiem māla traukiem nav atbilstības deklarācijas, kura apliecinātu, ka traukos nav svina un kadmija, kas varētu nonākt pārtikā. Pusgadu pēc menciņu parādīšanās restorānos tika pieņemti 2011. gada 19. oktobra Ministru kabineta noteikumi, un tie nosaka prasības materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku. Savukārt noteikumi pieņemti, reaģējot uz attiecīgu ES direktīvu. Noteikumi paredz, ka keramikas izstrādājumu ražotājam vai pārdevējam jāpievieno traukiem rakstiska deklarācija, kuru tagad PVD restorāniem prasa uzrādīt. Par radušos situāciju satraukts ir Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš, kurš uzskata, ka noteikumu norma ir absurda: «Ja no katras partijas viens podiņš ir jāsūta uz ekspertīzi, bet tuvākā laboratorija, pēc nepārbaudītām ziņām, atrodas Vācijā, tad par katru ekspertīzes reizi jāmaksā ap 200-250 latu. Latvijas māls ir ekoloģiski tīrs, un ir absurdi uzskatīt, ka tam ir svina vai kadmija piejaukums.» Liepājas vicemērs, kuram ir maģistra grāds vides pārvaldībā, uzskata, ka Zemkopības ministrijai, kuras pakļautībā ir PVD, būtu jādiskutē ar ķīmiķiem un diskusija būtu jāizvērš visai plaša, iespējams, panākot izmaiņas noteikumos, lai to dēļ neciestu mazie un vidējie uzņēmēji.
Menciņu podiņus gatavojusi keramiķe Iveta Besere, kura ir pašnodarbināta persona. Viņa atrodas ārpus valsts. Dienai savu situācijas vērtējumu izteica keramiķis Pūdnīku skūlas pārstāvis Staņislavs Viļums. Pēc viņa teiktā, dokumenti vajadzīgi ne tik daudz mālam, cik glazūrai, kurai teorētiski ir iespējams arī svina vai kadmija piejaukums. Arī S. Viļumam reiz bijusi situācija, ka prasīta atbilstības deklarācija, bet toreiz viņš no veikala ieguvis glazūras ražotāja dokumentu par tās sastāvu, un ar to pieticis. Taču Liepājas gadījumā varētu būt grūtības ar atpakaļejošu datumu pierādīt, ka pirkts tieši tāds māls un tieši tāda glazūra, kāda ir restorāniem pārdotajos podiņos.
Nedrīkst neprasīt
PVD salīdzinoši nesen ir uzdots pienākums pārbaudīt minēto MK noteikumu izpildi. Par pārbaudēm atbildīgās daļas vadītājs Māris Eiklons stāsta, ka sabiedriskās ēdināšanas iestādēs pārbauda plastmasas, stikla, keramikas traukus, iekārtas, galda virsmas, gumijas cimdus u. c. priekšmetus, kas nonāk saskarē ar pārtiku. «Inspektora pienākums ir māla izstrādājumiem prasīt atbilstības deklarāciju. Protams, ekspertīzes ir dārgas, un cilvēki var teikt, ka tad jau ir neizdevīgi traukus ražot, bet tās nav PVD prasības, tās ir normatīvo aktu prasības. Līdz šim mēs esam šai problēmai pieskārušies baltiem cimdiem, zinot, ka Eiropas līmenī notiek diskusijas un ES direktīva var mainīties. Taču inspektors, veicot pārbaudi, nedrīkst neprasīt šo deklarāciju,» skaidro M. Eiklons. Ja deklarācijas nav, tiek dots laiks to sagādāt. M. Eiklons zina stāstīt, ka pirms dažiem gadiem ir bijis gadījums, ka pārāk lielā svina daudzuma dēļ no Šveices atsūtīti atpakaļ Latvijas keramiķu darinātie trauki. Jautāts, kas notiks tālāk, PVD pārstāvis neizslēdza iespēju, ka atkārtotā pārbaudē inspektori var likt traukus izņemt no apgrozības, ja tiem nebūs sagādāti vajadzīgie dokumenti.
«Runa ir par nacionālajām vērtībām un kultūras identitāti. Tā nav tikai Liepājas problēma. Būtu smieklīgi noteikumu interpretācijas dēļ apturēt šāda ēdiena gatavošanu,» uzskata G. Ansiņš. Savukārt M. Eiklons atgādina, ka restorāniem un kafejnīcām, pērkot jebkurus traukus, ir jāpieprasa atbilstības deklarācijas, kuras vairumtirdzniecības bāzes parasti dod, bet, pērkot traukus veikalā, deklarāciju var arī nebūt. Ir arī mazie pārtikas ražotāji, piemēram, bitenieki, kuri daļu produkcijas vēlas tirgot plastmasas tarā. Arī viņiem jāņem vērā MK noteikumu prasības.