Visā iepriekšējā desmitgadē Latvijai bija «dvīņu deficīti» - gan valsts budžeta, gan tekošā konta deficīts, turklāt otrais bija lielāks par pirmo. 2009.gadā bija vislielākais valsts budžeta deficīts, taču tekošā konta deficīts izgaisa. Sākot no 2.ceturkšņa, tirdzniecība bija ar pārpalikumu - sākotnēji nelielu, taču 4.ceturksnī tas jau varētu būt bijis nozīmīgs.
Nācija šobrīd «ar rezervi» dzīvo nopelnīto līdzekļu ietvaros, samazinot parādus. Lielā mērā tieši tāpēc sabiedriskais sektors ir spiests veidot budžetu ar deficītu, tā ieņēmumi ir atkarīgi no sarukušā privātā patēriņa. Pakāpeniskā ģimeņu un uzņēmumu bilanču sakārtošanās, arī augšupejoša tendence eksportā nozīmē, ka ekonomika ir kā zemu nospiesta atspere, kas varētu rauties uz augšu, ja no tās noveltos pesimisma slogs. Kādi varētu būt lūzuma punkti, kas izšūpos patēriņu un iekšzemes pieprasījuma sektorā strādājošo ienākumus no lejupejošās spirāles? Agri vai vēlu eksporta pieaugums to izdarīs.
Taču līdz lūzuma brīdim ekonomikas negatīvā inerce var no Latvijas izdzīt vēl vairāk cilvēku un iedzīt bankrotā vēl vairāk uzņēmumu.
Stimulēt ekonomiku ar fiskālām metodēm un palielināt deficītu? Pat ja to neliegtu vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, tas diez vai būtu pareizs solis, jo šobrīd svarīga ir finanšu tirgu uzticēšanās atjaunošana. Pat ja investoru piesardzība, runājot par mūsu valsts izredzēm, ir pārmērīga, tā jārespektē. Turklāt valsts budžeta deficīta palielināšana var nepanākt būtisku iekšzemes pieprasījuma kāpumu, jo pesimisms var mudināt privāto sektoru naudu uzkrāt.
Problēmas sakne ir pārmērīgs pesimisms, pret to jāvēršas tieši. Ekonomiku no lejupejas inerces varētu šūpot ārā konstruktīvāka sabiedriskās domas veidotāju darbība. Šobrīd Latvijā vislētākais veids, kā radīt sev nobriedušas personības auru un oreolu, ir paziņot, ka situācija turpinās pasliktināties, valdības budžeta prognozes nepildīsies, nedrīkst lolot ilūzijas, īstā krīze vēl tikai priekšā utt. Var jau būt, taču šobrīd šādu prognožu piepildīšanās ticamākais iemesls ir šo viedokļu neatlaidīga paušana. Uzņēmējiem, kas tos nereti pauž, jāapzinās, ka viņi zāģē zaru, pie kura paši karājas. Varbūt karāšanās nav sevišķi patīkama, taču tā ir labāka par kritienu no liela augstuma un gandarījums par sāpes izkliegšanu diez vai kompensēs starpību.