Tas bija 1944. gads. Divu okupācijas varu maiņa. Civiliedzīvotāji bēga no Latvijas. Motīvi dažādi, bet mērķis viens - prom no boļševikiem. Mēs braukt negatavojāmies, jo vecmāmiņa stingri pateica: «Es palikšu savā zemē, savā mājā. Kas mani, vecu cilvēku, aiztiks.» Vienu viņu mamma neparko negribēja atstāt. Atceros, ka ar mammu devāmies pie vecmāmiņas pāris kvartālu tālāk. Atpakaļ atgriezāmies visas trīs. Nu pie katras mājas durvīm stāvēja apbruņots vācu zaldāts. Mamma pajautāja, vai drīkst iziet. To atļāva. Skatījāmies, kā pa ielām klīst apjukuši cilvēki. Izrādījās, no mājām iziet drīkst, atpakaļ - ne. Pat Ziedoņdārza ejas bija apsargātas. Runāja, ka cilvēkus no ielām savāks un vedīs uz Vāciju.
Vecmāmiņa un mamma labi runāja vāciski, lūdza ielaist: apģērbs viegls, bērns salst. Atceros sastingušo figūru ar šauteni un vienīgo izrunāto vārdu ar metālisku, aukstu skaņu: «Nein!» Man pat biželes, ko vecmāmiņa sauca par peļastītēm, trīcēja - vairāk no bailēm nekā aukstuma. Kam Vācijā kara beigās būtu noderīgas divas sievietes un viena knīpa? Bet tāda bija pavēle.
Cilvēki uz ielas bija izmisuši, iznākuši tādi kā stāv, bez siltām drēbēm un produktiem. Taču mūsu sargeņģelis bija nomodā. Pēkšņi atsprāga mājas slēgtie vārti - lidoja koferi, skriešus pārvietojās cilvēki. Uz pēdējo kuģi centās paspēt kāda leģionāra ģimene. Pa to starpu iesprukām pagalmā un pa sētas durvīm dzīvoklī. Gan jau sargkareivis redzēja, bet vācieši ir punktuāli un precīzi - viņa postenis bija pie parādes durvīm.
Varbūt tā bija nākamā diena, kad Rīgā ienāca sarkanā armija. Vecmāmuļai piederēja daudzdzīvokļu īres nams. Tur ieradās armijas vīri - nezinu, ar vai bez papīriem - un pieprasīja nekavējoties dzīvokli atbrīvot sarkanarmijas apakšpulkveža vajadzībām. Līdzi drīkstēja paņemt tikai tik, cik var aiznest rokās, nekādu transportlīdzekli izmantot neatļāva, pat rokas ratiņus ne. Apakšpulkvedis bija augstsirdīgs, atļāva atnākt vēlreiz. Taču cik gan rokās var aiznest divas sievietes un viena sīkaļa? Mammai un vecmāmiņai abas rokas bija aizņemtas, un es satuntuļota klunkurēju līdzās - mētelīša kabatas piebāztas, pāri krūtīm krusteniski apsiets. Atceros, biju pieķērusies savai mīļajai ammītei (vārds «omīte» man nepadevās), kad viņa, nezinādama krievu valodu, ar žestiem mēģināja ieskaidrot denščikam, lai iekurina kungam krāsni. Tagad domāju, cik sirdsskaidram jābūt cilvēkam, lai tādā brīdī vēl parūpētos par savu pāridarītāju.
Mēbeles, gleznas, servīzes, grāmatas, drēbes, viss, viss un daļa no sirds palika tur, ar sūru darbu celtajā namā. Toreiz nevarēja pie īpašuma tikt ar viegli iegūtiem sertifikātiem vai duļķainiem finanšu darījumiem. Mani vecvecāki lika santīmu pie santīma, ķieģeli pie ķieģeļa, no daudz kā atsakoties bērnu nākotnes vārdā. Bija 1944., nevis 1940. gads, bet man tagad jautājums - bija vai nebija okupācija - nerodas.
Īpašums zaudēts, bet galvenais - palikām dzīvas, sveikas, veselas, kaut biedējošas nākotnes priekšā. Sarkanajā miglā uzplaiksnīs vēl 1949. gads. Bet tas ir jau cits stāsts. Tādas ir manas tālās agrās bērnības atmiņu drumslas, kas dziļi iegravējušās prātā.