Mūziķis, kurš savu starptautisko respektu iemantojis kā pasaulslavenā ansambļa _Musica Antiqua Kￃﾶln_ dibinātājs un reiz ar šo ansambli (tagad jau vēsturei piederīgu leģendu!) viesojies Rīgā, nu atgriezies diriģēt 10. J.S.Baha kamermūzikas festivāla atklāšanas koncertu. Tajā viņš muzicēs ar orķestri Brēmenes Vācu kamerfilharmonija, kuru mēdz dēvēt par Stradivari pasaules vadošo kamerorķestru vidū. Šīs programmas nagla ir pasaules pirmatskaņojums. Protams, dzirdēsim «jaunu veco mūziku» - pirmatskaņojumu piedzīvos baroka liemeistara Johana Sebastiana dēla Johana Kristiāna Fridriha Baha kantāte _Ino._ Vēl lielāku šo intrigu dara tas, ka soliste būs Hamburgā dzīvojošais Latvijas opersoprāns Inga Kalna.
Baroka mednieks
«Es aicinātu nepārspīlēt. Milzīga ažiotāža būtu tad, ja izdotos atrast agrāk nezināmu J.S.Baha darbu. Par viņa mūziku ir vislielākā interese. Citādi ir ar viņa dēliem. Salīdzinot - par Baha mūziku interese ir simtprocentīga, bet par viņa dēlu atstāto radošo mantojumu - desmitreiz mazāka. Šis ir Vilhelma Frīdemana Baha gads, jo viņam šogad aprit trīssimtā jubileja. Tāpēc mūsu programmā ir viņa skaņdarbi. Bet arī viņam ir vismaz ducis kantāšu, kuras vairs nav atskaņotas kopš XVIII gadsimta. Šādā kontekstā pirmatskaņojums vairs nav nekas tik sevišķs. Johans Kristiāns Fridrihs ir trešais Baha dēls. Viņa darbi ir vismazāk zināmi, un daudzi nav atskaņoti vispār! Starp šādiem darbiem ir arī četras viņa laicīgās kantātes, starp kurām ir arī Ino.» Viens no iemesliem, kāpēc tās netiek atskaņotas, ir arī tas, ka trūkst nošu redakciju. «Es tās veidoju pats,» saka diriģents, kurš ar skrupulozu zinātnieka, pētnieka pacietību veidojis daudzu partitūru redakcijas. Tā sagatavots ļoti plašs repertuārs.
«Ino mani interesēja īpaši, jo es bieži atskaņoju Tēlemana skaņdarbu ar to pašu tekstu. Tolaik vairāki jaunie komponisti sacerēja skaņdarbus ar to pašu tekstu, un tas man ļauj viņus salīdzināt! Šo tekstu pēc Ovīdija Metamorfožu mitoloģiskā sižeta motīviem rakstījis baroka komponistu laikabiedrs, tolaik ļoti populārais Berlīnes rakstnieks Ramlers,» diriģents stāsta, piebilstot, ka ar interesi gaida savu pirmo tikšanos ar Ingu Kalnu, jo muzicēt kopā līdz šim vēl neesot gadījies.
Ķelnes ansamblis - slēgts
Diriģenta koncertu grafiks ir ļoti intensīvs, tomēr viņam joprojām spilgtā atmiņā palikusi iepriekšējā viesošanās Rīgā. «Tas bija 1990. gada ziemā, februārī. Bija ļoti daudz sniega, līdzīgi kā tagad,» viņš atceras. «Musica Antiqua Kￃﾶln vairs neeksistē, un, kopš es to slēdzu, esmu brīvmākslinieks un diriģēju daudzus orķestrus, bieži arī Brēmenes Vācu kamerfilharmoniju. Daļu programmas, kuru dzirdēsiet koncertā Rīgā, mēs pirms diviem gadiem nospēlējām Baha festivālā Leipcigā. Tieši tur mūs dzirdēja Aina Kalnciema un uzaicināja uz viņas rīkoto Baha kamermūzikas festivālu Rīgā.»
1973. gadā Reinharda Gēbela dibinātais ansamblis Musica Antiqua Kￃﾶln, kurš ar savām autentiskajām baroka mūzikas interpretācijām un ekskluzīvi firmā Deutsche Grammophon izdotajiem, starptautiski apbalvotajiem ierakstiem ātri iekaroja pasaules slavu, nu jau pieder vēsturei. Pirms trim gadiem pats tā radītājs šo ansambli likvidēja. Kāpēc? «Tam bija divi iemesli. Galvenais - es jau biju ar šo ansambli muzicējis 35 gadus un vēlējos doties citā virzienā. Tajā muzicējām uz senajiem instrumentiem, taču tagad strādāju ar mūsdienu orķestriem. Es gribēju darīt ko citu, attīstīt repertuāru, turklāt mani uzaicināja skolot mūziķus Zalcburgas Mozarteum. Tas bija mans labākais lēmums kopš laika, kad šo ansambli nodibināju, turklāt arī pats vairs nevaru spēlēt.» Reinhards Gēbels paskaidro, ka tagad ir aizrāvies ar XVIII gadsimta mūzikas lasījumiem mūsdienu orķestrī, attīrot tos no novecojušā, šai mūzikai nepiederīgā, romantiskā interpretācijas stila, kādu piekopa leģendārie XX gadsimta Eiropas un jo īpaši Krievijas diriģenti un solisti. Viņaprāt ar tādu toni spēlēt Bahu, kā to darīja pasaulslavenais čellists Mstislavs Rostropovičs, šodien vairs nedrīkst.
Vijole otrādi
Kā vijolnieks Gēbels ir arī paveicis fantastisku varoņdarbu. Pienācis brīdis, kad slimības dēļ kreisās rokas pirksti sāka atteikties klausīt. Tā vietā, lai noliktu vijoli malā, Gēbels ... iemācījās spēlēt to no jauna, ar labo roku, kreisajā turot lociņu. Tas bija pamatīgs, neatlaidīgs intelektuālais darbs. Vijoli otrādi viņš spēlēja desmit gadus un veica arī ierakstus. «Agrāk sešas līdz astoņas stundas dienā spēlēju vijoli, bet tagad paša mājas pagrabā stundām pētu arhīvu filmas, CD ROM un dažādus citus vēstures dokumentus. Tieši tas dara manu repertuāru īpašu.» Viņš vairs nebūt neskumst par vijolnieka karjeras galu. Tiesa, vienu vijoli viņš tomēr glabājot savās mājās Ķelnē. «Taču tai nepieskaros. Nemaz.»