Egils Siliņš: lielās līnijās varētu teikt, ka esmu sasniedzis, ko esmu gribējis. Lai gan vienmēr gribas vēl vairāk un labāk. Jau tas, ka esmu dziedājis piecos vissvarīgākajos un slavenākajos opernamos, ir gandarījuma vērts. Pēdējais gandarījums ir par debiju Koventgārdenā, kas oktobrī ar titullomu Vāgnera Klīstošajā holandietī noslēdza šo «lielā piecnieka» ciklu. Bija plānots dziedāt nākamā gada maijā, tomēr patīkamāk, ka pirms jubilejas «pirmais piecnieks» (Vīnes Valsts opera, Milānas La Scala, Ņujorkas Metropolitēna opera, Parīzes opera un Londonas Karaliskā opera) ir iekarots. Vēl gan ir atlicis Baireitas festivāls un Zalcburgas festivāls, kurus es labprāt pievienotu slavenajiem teātriem un vēl vairāk nekā 40 opernamiem, pasaules slavenākajām koncertzālēm un festivāliem, kuros esmu uzstājies. Mana pēdējā uzstāšanās bija Leipcigas operā šī gada novembrī Vāgnera operā Zīgfrīds. Būtu liekulīgi teikt, ka neesmu gandarīts par paveikto.
Vai ķīmija ar orķestri, diriģentu, režisoru, skatuvi rodas uzreiz?
Ja ir, tad jūtu uzreiz. Jau otrais mēģinājums dod šo pārliecību. Bieži domāju: ja ir laba un pareiza akustika, klausītājam tā jau ir puse no skaņas baudas. Bet kāpēc šim apstāklim ļoti daudzās vietās netiek pievērsta pienācīga vērība? Nesen Dānijā uzcēla jaunu operas namu, kurā ir slikta akustika. Nu labi, privātsponsors gribēja, lai to paspētu uzcelt, pirms viņš nomirst. Ēku, kas jāceļ sešus gadus, uzbūvēja trijos gados. Bet es nedomāju, ka labu akustiku nevarētu izveidot arī trijos gados. Ja izskatās labi, bet neskan, nu ko dod šis jaunais operteātris vai koncertzāle?!
Šajā kontekstā mani ļoti sarūgtina arī tas, ka scenogrāfija bieži nerēķinās ar skanējumu: uz sienām un grīdas ir visādi tepiķi un lupatas, kas absorbē skaņu. Žēl, jo, manuprāt, operā tomēr galvenais ir skaņa, nevis tas, ko tu redzi. Scenogrāfija un aktieriskais sniegums ir tas, kas papildina mūziku. LNO direktoram Andrejam Žagaram bieži saku, ka mūsu Operas krēslus vajadzētu ātri pārdot izsolē, bet vietā uzlikt akustiskus un ērtus. Domāju, ka nosēdēt Vāgnera operu klausītājiem mūsu Operā ir nenormāli grūti. Tik neērtus krēslus neesmu redzējis nevienā citā teātrī. Kāds ir labi domājis, bet nav labi iznācis.
Kur tev balss skan vislabāk?
Es vislabāk jūtos nelielos teātros. Viens no sevišķi mīļiem opernamiem ir Cīrihē. Tur uzreiz jūtu, kā skaņa plūst un nāk atpakaļ. Arī interesantā un skaistā arhitektūra vecajā stilā, atmosfēra pašā teātrī un brīnišķīgā apkārtne pie Cīrihes ezera liek labi justies. Tāpēc es to varētu saukt par savu teātri.
Vai pietiekami bieži paspēj būt Latvijā?
Nevarētu sūdzēties, ka maz šeit uzstātos. Tā man ir arī laba iespēja pašam pabūt mājās. Ja mani te neaicinātu, droši vien būtu cits darbs, ko brīvajā nedēļā būtu pieņēmis ārzemēs. Jau braucot pāri Daugavas tiltam, sajūtu: esmu Rīgā! Varbūt šajā ziņā esmu vecmodīgs, ka esmu tā pieķēries savai zemei. Man ir nepieciešams pēc kādām nedēļām vienmēr atkal būt mājās - Rīgā un Jūrmalciemā.
Kas Latvijā ir tāds, kā tev pietrūkst citur pasaulē?
Kad ilgākus gadus biju nodzīvojis Frankfurtē, reiz braucu ar prāmi no Rīgenes salas - pussalas Baltijas jūrā pašos Vācijas ziemeļos. Pēkšņi ievēroju - redz, beidzot mežs un koki ir tādi kā Latvijā. Tāda meža (gan priežu, gan lapu koku) un dabasskatu nekur citur nav. Varbūt mazliet līdzīgi ir Zviedrijā. Somijā, kur vēl vairāk ezeru un salu, uz to skatos kā uz eksotiku - nē, tas nav mans. Latvijas mežs ir kaut kas, ko es jūtu un pazīstu.
Opermākslu iemīļoji jau agri?
Vēlu. Pirmoreiz operu dzirdēju, kad man bija 16 vai 17 gadu. Esmu dzimis Līgatnē, tur nekādas operas nebija. Kad biju mazs puika, uz Rīgu mani veda pie acu ārsta, kad mammai būtu laiks domāt par operu? Taču ar mūziku saskāros diezgan agri, jau astoņu gadu vecumā apmeklēju Siguldas mūzikas skolu un pūtu skolas pūtēju orķestrī. Manā klasē bija puika, kam bērnībā bija labāka balss. Skolas pasākumos dziedāja viņš. Varbūt pirmais dzinulis bija toreizējais estrādes bums. Tīņu agrīnajos gados ļoti patika, kā solisti dziedāja pie mikrofona. Atceros, filozofs Pēteris Bankovskis ļoti labi dziedāja angļu popmūziku. Līgatnē tolaik darbojās popmūzikas blice Holenders (tā papīrfabrikā sauca blāķus, no kuriem taisa papīra masu). Es arī ļoti gribēju sākt tur kaut ko darīt, taču man nebija ģitāras, un skolotājs izvēlējās mācīt citu puiku. Ej nu sazini, varbūt būtu aizgājis citu ceļu.
Cik būtiskas dziedātāju karjerā ir uzvaras starptautiskajos konkursos?
Tagad nepieredzējušus, jaunus zaķus pēc uzvaras vienā konkursā uzreiz angažē dziedāt Vīnes Valsts operā vai Milānas La Scala. Agrāk tas bija neiespējami. Valda šovu virziens. Nevis - cik dziedātājs ir gatavs, bet - ā, viņam ir balss un izskats. Bet ko viņš var bez pieredzes un muzikālās bagāžas? Noturas divas trīs sezonas un nolūst. Tā ir viena no šīs dienas straujuma negatīvajām sekām, ka jaunās zvaigznītes uzlec un diezgan ātri pazūd. Rolando Viljasons ir viens no piemēriem. Spilgts, muzikāls puisis, bet gandrīz sadega. Labi, ka viņš tagad lēnām atkopjas.
Skriešanās sacīkstēs neviens negrib nokavēt - ne jaunais talants, ne viņa aģentūra?
Menedžerim ir svarīgi nopelnīt naudu, un preci, kas varbūt nav tik kvalitatīva, bet tiek zibināta visu acu priekšā, tajā brīdī arī pērk. Tas ir tāpat kā veikalā... Kas pazīstams, to arī pērk.
Savu karjeru nosaki pats vai uzticies aģentūrai?
Esmu strādājis vismaz ar sešām aģentūrām. Visilgāk, jau kādus 15 gadus, - ar Hollaender-Calix Vīnē, vēl joprojām ar to ir daži projekti. Pirms pusgada pārgāju uz Hilbert Artist Management, kas ir viena no vadošajām vācu mūzikas repertuārā. Iestudējot Vāgnera operas, šai aģentūrai zvana pirmajai. Tai ir biroji gan Minhenē, gan Parīzē, un, pateicoties tai, man piedāvāja dziedāt Grjaznoja lomu N. Rimska-Korsakova operā Cara līgava, ko diriģenta Daniela Barenboima vadībā dziedāšu Berlīnē un Milānas La Scala.
Vāgners tagad ir arī tava specialitāte?
Es domāju, ka manai balsij nebūt nav tipiskais Vāgnera tembrs tajā stereotipiskajā nozīmē, kā vācieši saprot Vāgnera dziedātāju. Jubilejas koncertā Latvijas Nacionālajā operā šosestdien nebūs nevienas vācu ārijas, jo vēlos parādīt, ka ļoti labi varu dziedāt arī nevāgnerisko mūziku.
Vai par mājām sauc arī Vīni, kur ilgāku laiku biji Valsts operas štata solists?
Nē. Vīnē nedzīvoju jau vairāk kā piecus gadus. Man tagad ir trīs pieturas punkti: Zārbrikene Vācijā, vieta netālu no Madrides Spānijā un Latvija. Netālu no Madrides - tas ir Kastīlijā, stundas brauciena attālumā. Es tur nesen nopirku vīna lauku. Iesākumam - trīsarpus tūkstošu kvadrātmetru. Kastīlija ir viens no labākajiem vīna reģioniem Spānijā. No turienes nāk visdārgākie vīni. Manas draudzenes Karmenas brālis strādā slavenā vīna pagrabā, un tēvam ir vīna lauks. Nodomāju - kāpēc arī man nepamēģināt? Man jau pašam nebūs jāražo. Es tikai organizēju.
Kāda dzīves pieredze tev palīdzējusi dziļāk izprast mūziku un skatuves tēlus?
Mēs, latvieši, esam atturīgi un ne tik atvērti. Lēni iekustināmi. Krievijas tuvums šajā ziņā ir ļoti vērtīgs, jo mēs zinām, kas ir krievu dvēsele - russkaja duša. Viņiem ir cita mentalitāte, viņi atbruņo ar impulsīvu sirsnību. Tas, ka šī klātbūtne ir bijusi, man palīdz vieglāk izjust, saprast un interpretēt krievu mūziku. Un caur to arī pārējo - itāļu, vācu, franču. Esmu slavēts par to, ka Vāgneru dziedu dziļi un sirsnīgi, salīdzinot ar citiem, kas to dzied vienkārši ļoti skaļi. Es nevaru krievu dvēseli attiecināt uz sevi, taču domāju, ka šis netiešais tuvums, ikdienas saskarsme ar sirsnīgajiem krievu cilvēkiem man palīdz atklāties mūzikā.
Tāpēc arī izveidojusies tik veiksmīga sadarbība ar krievu diriģēšanas lielmeistaru Vladimiru Fedosejevu?
Pirmo reizi - jau 1997. gadā! Vēl studiju gados, kad dziedāju Valsts akadēmiskajā korī Latvija, viņš bija biežs viesdiriģents, un mēs braucām uz Maskavu dziedāt koncertos ar viņa orķestri. Vismaz reizes astoņas esmu dziedājis viņa vadībā kā kora dziedātājs. Viņš ir viens no maniem iemīļotākajiem diriģentiem, taču man ne sevišķi patīk mūzikā veidot diriģentu un citus topus, jo vienam labāk padodas krievu, citam - vācu vai franču mūzika.
Vai ir kāds režisors vai diriģents, ar kuru izvairies sadarboties?
Godīgi sakot - nav. Pirms pāris gadiem dziedāju skandalozajā Samsona un Dalilas iestudējumā Ķelnes operā, no kura radikālu izvarošanas skatu dēļ atteicās 21 kora dziedātājs un trīs solisti. Savu mūziķa karjeru iesāku Frankfurtes operā ar ļoti novatoriskiem, radikāliem iestudējumiem, un pēc trīsarpus gadiem tur mani neviena režija vairs nepārsteidz. Nav modernas vai nemodernas režijas. Ir vai nu laba, vai slikta. Ja režisors ir atradis kodolu, rozīnīti, ir vienalga, vai jādzied džinsos, frakā vai XVI gadsimta kostīmā.
Ļoti labprāt vēlreiz sadarbotos ar Deividu Oldenu, kurš Vīnes Tautas operā iestudēja Šarla Guno Faustu, kura pirmizrāde 1996. gadā bija liels solis manā starptautiskajā karjerā. Pēc tam bija sadarbība vēl divos citos projektos: Vāgnera Parsifālā Grācas operā un Hendeļa Rinaldo Minhenes operā, kur to 2002. gadā arī nofilmēja DVD. Darbs ar viņu ir ļoti saspringts, uz robežas, ka vairs nevar izturēt, jo viņš strādā fanātiski. Pēc katra mēģinājuma jāizgriež slapjš krekls. Bet gandarījums un rezultāts liek aizmirst to visu. Viņš diemžēl nav sevišķi vienkāršs kā cilvēks, bet es nezinu nevienu citu režisoru, kurš būtu tik labi muzikāli sagatavojies kā viņš. Kad iestudējām Hendeļa operu, viņš zināja visus rečitatīvus no galvas un varēja tos nodziedāt! Mums nevajadzēja suflieri, jo viņš zināja visus tekstus. Režija bija ļoti mūsdienīga, taču viss bija mūzikā. Rinaldo man bija jādzied tunelī - lielā metāla caurulē, kas turklāt griezās. Bija jānoturas līdzsvarā, lai nenojauktos uz deguna, orķestri vispār nedzirdēju - kā lai dziedu? Oldens neatteicās no sava, taču atrada risinājumu - lai šaujos uz tuneļa priekšpusi. Bija ļoti lustīgs, asprātīgs iestudējums ar četriem kontrtenoriem, visas viņa izrādes Minhenē bija izpārdotas, un publika brēca aiz sajūsmas.
Glābjot izrādes un steidzami aizstājot saslimušos kolēģus, pieredzēti arī kuriozi?
Berlīnes Vācu operā man bija jāielec Baraka lomā Riharda Štrausa operā Sieviete bez ēnas. Parasti šo operu izpilda ar kupīrām, taču diriģents Kristians Tīlemanis tās bija atvēris. Beigu trešdaļā ir ļoti sarežģīts ansamblis, kuru, protams, nezināju. Beigās atrada izeju: es tajā vietā tikai tēloju, bet dziedāja cits solists no notīm. Publiku par to brīdināja, taču klausītāji brīnījās: kura bija tā vieta, kur jūs nedziedājāt? Reiz steidzami tās pašas dienas vakarā Berlīnē vajadzēja dziedāt Mefistofeli operā Fausts. Teicu - jā, jā!, lai gan nebiju to dziedājis divus gadus. Bet pēc īsa brīža konstatēju, ka lomu neatceros, un teicu, ka varu dziedāt tikai no notīm. Aģentūra teātri tomēr nebija brīdinājusi. Beigās dziedāju no orķestra bedres, bet režisora asistents uz skatuves tēloja. Teātris tomēr gribēja maksāt tikai pusi honorāra. Tad teicu intendantam: ja pēc divām dienām jūsu dziedātājs joprojām būs slims un man būs jādzied, es jau zināšu lomu no galvas. Tādā gadījumā maksājiet pilnu honorāru par abām izrādēm, bet, ja nebūšu vajadzīgs - varat maksāt pusi. Dziedātājs bija slims, es nodziedāju, un teātris maksāja.
Bija liels kultūršoks, kad dabūji pirmo pastāvīgo angažementu Eiropā, aiz dzelzs priekškara?
Palīdzēja tas, ka biju relatīvi jauns - man bija 28 gadi. Daudz kas pārsteidza, bet es ātri pieradu. Protams, arī mani pirmajā brīdī pārsteidza veikali, taču jau drīz kļūsti izvēlīgs un redzi - bet te nekā nav!
Bet cilvēku attiecību ziņā?
Tās ir ļoti racionālas. Man ļoti pietrūkst tādu attiecību kā mums Latvijā, kur tās ir daudz sirsnīgākas un personiskākas. Vāciešu vēsums kādreiz krīt uz nerviem. Cieti, auksti. Lai gan jau 22 gadus dzīvoju Rietumos, īstus draugus tur neesmu atradis. Mēs, dziedātāji, laikam esam pārāk lielas individualitātes, un pēc pilnīgas atdeves izrādē neko citu negribas kā prom. Arī tāpēc čupošanās solistu starpā ir pavisam reta.
Kas ir brīvmākslinieka spožums un posts?
Ja esi pieprasīts, ir tikai plusi. Pastāvīgi strādājot Vīnes Valsts operā, lomas dēļ, kurā biju tikai rezervē, bija jāatsaka piedāvājums La Scala. Dažreiz jādzied lomas, kas maz interesē, un, ja tajā pašā laikā citā teātrī tev piedāvā sapņu lomu, tev tā ir jākar vadzī... Kā brīvmākslinieks pats izvēlies, ko, kur un kad dziedi. Arī atalgojums ir labāks.
Kas ir tava darba garoza?
Lomas mācīšanās no galvas, teksta stumšana galvā dažādās svešvalodās. Gribi vai negribi, tas jādara jau vairāk nekā 20 gadu. Dzenulis ir, ka gribas jaunu lomu, tomēr, lai iemācītos no galvas tekstu, vajag iedvesmu. To nevar mehāniski, nedomājot. Ja iedvesmas nav, vari muļļāt pantiņu visu dienu, bet tas nepaliek galvā. Jāprot sevi motivēt. Protams, kad uguns jau pakulās, vairs nav citas izejas. Spiež arī doma, ka esi publikas priekšā un nedrīksti kļūdīties, sajaukt. Vēl - atkritiens, kad svešā valstī un teātrī ar lieliem panākumiem esi nodziedājis izrādi, paliec viens un ej uz viesnīcu. Tas ir pamatīgs morāls blieziens, var ātri iekrist depresijā. Iztukšotības sajūta pēc pirmizrādēm - nākamajā dienā esi drūms, ar tukšām acīm un jūties nevienam nevajadzīgs.
Ko nākotnē gaidi kā īpašu izaicinājumu?
Vāgnera Nībelunga gredzenu Parīzes Bastīlijas operā 2013. gadā, kad četrus mēnešus pavadīšu Parīzē, dziedot 18 izrādēs Reinas zeltā, Valkīrā un Zīgfrīdā. Projektu 2013. gada rudenī ar Barenboimu - Grjaznoja lomu N. Rimska-Korsakova operā Cara līgava gan Berlīnes Valsts operā, gan Milānas La Scala. Šie man būs divi īpaši nozīmīgi un grūti projekti.