«Vai tiešām man būs jāēd ar rokām?»
Mēs esam nonākuši pašos Indijas dienvidos - Keralas štatā, Trivandrumas (Thiruvananthapurama) pilsētā. Veģetārais restorāns Anapoorna atrodas galvenajā pilsētas ielā - Mahatma Gandy jeb vienkārši MG road, blakus lielākajam universālveikalam Big Bazar. Patiesībā tā ir ēstuve, kurā dienas vidū pasniedz vietējo iedzīvotāju tik iecienīto meals - vārītus rīsus ar dažādās mērcēs sautētiem dārzeņiem un mazu rūgušpiena tasīti. Šādas pusdienas maksā 40 rūpiju jeb 45 santīmus. Papildu porcija - par brīvu.
Silvijai šeit viss ir pirmo reizi - viņa pirmo reizi ir Indijā, pirmo reizi nogaršo meals un pirmo reizi restorānā ēd ar rokām.
Apkārtējie uz mums skatās ar neslēptu interesi, redzot mūsu neveiklās kustības, jaucot rīsus ar dārzeņiem un mērcēm.
Raugoties no rietumnieka skatpunkta, Anapoorna ir zaļās domāšanas ekstrēms. Ēdieni tajā ir pilnīgi veģetāri, nav pat olu. «Lietotos traukus» - banānu lapas - ar visām ēdienu atliekām izbaro govīm. Uz galda nav arī salvešu, toties ir iespēja nomazgāt rokas gan pirms, gan arī pēc ēšanas.
Patiesība gan ir tāda, ka par ekoloģiju neviens šeit nav aizdomājies. Ēst ar rokām no banānu lapas kastās sadalītajiem hinduistu ticīgajiem nozīmē izvairīties ne tikai no fiziskās, bet arī garīgās aptraipīšanās. Pat ja restorānu pavāri - kā likums - pieder pie augstākās braminu kastas, kāda ir garantija, ka no mana šķīvja (lai arī nomazgāta) pirms tam nav ēdis zemākas kastas cilvēks vai pat (kādas šausmas!) nepieskaramais.
Bet daudzi neuzticas pat tādiem iestādījumiem kā Anapoorna. Lielpilsētā Bombejā katru dienu miljoniem sainīšu ar mājās gatavotu maltīti pa īpašu izplatīšanas tīklu atrod savu ceļu pie rūpnīcu strādniekiem un biroju klerkiem.
Rīsi ir pazuduši, no mērcēm palikuši vien dzelteni un oranži plankumi. Mēs pārlokām nu jau «iztukšoto» banānu lapu uz pusēm. Tā ir zīme «lietoto trauku» novācējam, ka maltīte ir beigusies.
«Kā garšoja?»
«Lieliski! Un zini, ko es iedomājos? Mēs taču sviestmaizes arī ēdam ar rokām!»