Guļ līdz pēcpusdienai
Mākslinieks Dmitrijs Paramonovs dzīvo Ķengaragā. Viņam ir sieva, vienpadsmit gadu vecs dēls un šinšilla, bet nesen ģimenes locekļu statusā sāka iejusties arī divas lidojošās peles jeb sikspārņi Tuziks un Rozita.
Dmitrijs aicina ciemos pēcpusdienā, jo «līdz trijiem sikspārņi guļ». Ziemā sikspārņi parasti iegrimst miegā, bet Paramonova lidojošās peles piemērojušās saimnieka dzīves ritmam.
Neskatoties uz biedējošiem nostāstiem par sikspārņiem, Dmitrijam joprojām uz galvas ir kupls matu ērkulis. Viņš skaidro, ka sikspārņi var iepīties tikai ļoti augstās frizūrās un arī tikai tāpēc, ka lidojuma laikā orientējas ar ultraskaņas palīdzību, bet samērā vāji reaģē uz smalkām diegveida struktūrām, piemēram, matiem. Ja šamējie arī iepinas matos, nevajag panikā kratīt galvu, lai sikspārnis neiepītos vēl vairāk, bet vienkārši jāizņem nerātnelis laukā.
Dmitrijs Paramonovs ir biologs ihtiologs un mākslinieks. Viņš darinājis simtiem zīdītāju, putnu, zivju, rāpuļu un abinieku zīmējumu dažādiem dabai veltītiem izdevumiem. Kamēr aplūkojam mākslinieka gleznas pie sienām un krāšņās zivis akvārijā, būrī pie griestiem sākas tikko jaušama kustība. Mostas Tuziks. Dmitrijs brīdina, ka Rozitu neieraudzīsim, jo viņa, pretēji Tuzikam, ir ļoti savrupa personība. Lai izvilinātu Tuziku no būra, mākslinieks paņem rokā banāna gabaliņu. O, sikspārnis neliek uz sevi gaidīt! Satvēris kārumu rociņās, Tuziks noguļas uz muguras un ātri to notiesā. Pēc tam Dmitrijs ieliek radībiņu man rokās. Jūtu pelēkbrūnas pelītes sīkā augumiņa siltumu, redzu mazas austiņas, apaļas tumšas acis un mīlīgu ģīmīti! Tādi smukulīši esot augļēdāju sikspārņi. Ne vēsts no vampīra ar asinskāru snuķi! Toties kukaiņēdājiem un asinssūcējiem sikspārņiem sejiņas esot pabriesmīgas.
Atlaižu pirkstus, un Tuziks neveikli aizspurdz pa istabu. Izrādās, lidojošais suns, kā sauc vienu sikspārņu grupu, ilgi dzīvojis zooveikalā būrī un tagad no jauna mācās lidot.
Putns vai pele?
Īsu ieskatu sikspārņu pasaulē Dmitrijs sniedz, vienlaikus ar Tuziku rokās pozējot fotogrāfam. Sikspārnis ir putns vai pele? Patiesībā ne viens, ne otrs. Atšķirībā no putniem sikspārņi tāpat kā peles ir zīdītāji, bet no visām zīdītāju sugām savukārt vienīgie, kas spēj ilgstoši lidot, piemēram, savvaļā pārlidot no vasaras mītnēm uz ziemas guļas vietām, mērojot gan dažus kilometrus, bet citas sugas pat vairākus simtus vai tūkstošus kilometru. Dmitrija sikspārņi dzimuši nebrīvē, bet dabā Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, visas sastopamās sikspārņu sugas ir aizsargājamas. Sikspārņa mūžs ilgst līdz sešiem gadiem, bet dažas sugas dzīvo arī krietni ilgāk.
Mākslinieks stāsta, ka no visiem pasaules sikspārņiem tikai trīs ir asinsēdāju sugas un tās pašas dzīvo aiz trejdeviņām zemēm Dienvidamerikā un Centrālamerikā, kur pārtiek no putnu un dzīvnieku asinīm. Īstas miniatūras haizivis! Šīm sugām ir asi priekšzobi, ar tiem sikspārnis pārkož dzīvnieka vai putna ādu un tad laiza asinis.
Uz veselību!
Pēc Dmitrija domām, Latvijā dzīvojošo sikspārņu sejiņas ir gana inteliģentas, tās nedaudz atgādinot mazo sunīšu ģīmīšus. Lielākā daļa no mūsu sikspārņiem pārtiek no kukaiņiem un asinis nevienam nesūc. Tuziks un Rozita ir augļēdāji, viņiem garšo banāni, hurma, rozīnes, arbūzs, īpaši gardi, ja mazliet iebojāti. Tuziks dažkārt nosacīti pat iemalko vīnu. Mākslinieks smej: «Vīns smaržo pēc ierūguma. Es Tuziku nenodzirdu, bet viens ir, kā mēdz teikt, piedzerties līdz baltajām pelītēm, pavisam cits - iedzert kopā ar lidojošo suni.»
Sikspārņi labi orientējas apkārtējā vidē un priekšmetus sajūt, izdodot īsus kliedzienus, kaut ko līdzīgu zuuuum vai cik-cik. Atduroties pret priekšmetu, signāls atbalsojas, un sikspārņi ar dzirdi novērtē attālumu līdz objektam, tā formu un lielumu un gūst iespaidu par vidi kopumā. Mākslinieks teic, ka, Tuzikam un Rozitai laidelējoties, istabā nekad nekas nav nogāzts. Tuzikam gan pagaidām vēl esot problēmas ar bremzēšanas iekārtu, tā veikalā mazliet atrofējusies, bet laiks visu noliks vietā.
Guļamistaba nepatīk
Sākumā Dmitrijs gribēja, lai sikspārņi brīvi dzīvo istabā, taču pēc pirmās kopā pavadītās nakts no neprātīgās domas atteicās - par aizmigšanu tad nebūtu ko domāt! Bija arī cits nopietns iemesls pret brīvlaišanu - vaļā dzīvodami, sikspārņi piekakātu istabu, jo šīm radībām ir ātra vielmaiņa, tāpēc - kas iekšā, tas gandrīz tūlīt pat arī ārā. Labā ziņa - sikspārņu fekālijas nesmirdot un kakas no jebkuras virsmas viegli notīrīt. Pašlaik mākslinieks abus izlaiž no būra pusotru stundu pirms ēdienreizēm. Dienas lielāko daļu Tuziks un Rozita pavada būrī, bet tur iekārtotajā guļamistabā viņiem diez kā nepatīk uzturēties. Sikspārņi guļ ārpus mājiņas, visbiežāk ar galvu uz leju, ar kājām ieķērušies būra spraislī. Iespējams, šī poza nenoslogo muskuļus un ļauj brīvi karāties. Miegā abi izskatās kā sažāvēta tējas buntīte.
Mākslinieks cer, ka Tuziks un Rozita būs mīlas pārītis. Viņi labi satiek, kaut arī dažkārt paķīvējas.
Mīlēšanās trakums sikspārņiem uznākot rudenī, bet mazuļi dzimstot pavasarī. Parasti sikspārņu ģimenīte laiž pasaulē vienu, retāk - divus bērneļus. Tie piedzimst pavisam nevarīgi, plikiņi un akli, bet, ja mamma godam pilda pienākumus un baro pēctečus ar pienu, sīkaļas ātri apveļas un jau pēc mēneša sāk lidot. Dmitrijs Paramonovs cer piedzīvot šo brīdi.