Fotoateljē nr.13

Cienījamais autors, valsts lielākā laikraksta žurnālists, izrādās, pat nezina, ka Valsts Valodas aģentūra un Valsts Valodas centrs bija divas pavisam dažādas iestādes! (Tagad gan katra jau apvienota ar citu un nosaukta vēl citādi.) Ar kontroli un staigāšanu apkārt nodarbojās Valodas CENTRA inspektori! (Izrādās, vecais onkulītis no fotoateljē to prot nosaukt precīzāk nekā smalkais žurnālists...)

Vēlos teikt, ka arī manī tieši šogad interesi izraisīja nejauši uzietais foto darbnīcas iekonservētais izskats un atmosfēra, kas bija saglabājusies kopš manas bērnības, kad pie tur biju fotografējies ar saviem vecākiem. Nolēmu ar savu ģimeni nofotografēties, tomēr nācās konstatēt, ka fotogrāfs pieiet lietai ļoti pavirši. Lai vai kāds ir tehniskais aprīkojums, ir iespējams iegūt labu attēlu, ja veido labu kompozīciju, ir atbilstošas gaismas un ir veiktas vairākas proves, lai tiešām ir notverts labs mirklis. Jau pati fotografēšanas gaita man šķita sasteigta un pat pavirša, un pēc dažām dienām iegūtās bildes apstiprināja bažas - te acis puspavērtas, te nevajadzīgas ēnas, te kaut kas ar kompozīciju vai fonu nav kārtībā. Neesmu pārlieku prasīgs, bet fotogrāfam ar stāžu ir akurāt jābūt pieredzei - kas izskatās labi, kur jāņem vairākas proves, kā veidot labas bildes. Šobrīd nebrīnos, ka ateljē ir tāds patukšs, jo otrreiz nav vēlmes piedzīvot vilšanos. Par to pašu cenu var pamēģināt fotografēties citur. Aparatūrai un telpu interjeram ir pakārtota nozīme - svarīgi ir, kurš stāv aiz kameras.