35 stundu darba nedēļa Francijā tika noteikta 2000. gadā un ir unikāla citu Eiropas Savienības valstu vidū. 2006. gadā toreizējais sociālistu premjerministrs Lionels Žospēns, viens no lielākajiem šīs sociālistu iesviestās politikas aizstāvjiem, paziņoja, ka darba nedēļas samazināšana no 39 līdz 35 stundām, nesamazinot atalgojumu, veicina darba ražīgumu.
Tagad, kad Francija saskārusies ar ekonomikas stagnēšanu un finanšu krīzes sekām, uzņēmēji vēlētos mainīt arī darba likumus. Francijas Darba devēju asociācijas Medef pārstāvis Žeroms Dubuss paudis viedokli, ka tieši īsāka darba nedēļa ir veicinājusi darbaspēka izmaksu pieaugumu un produktivitātes mazināšanos. Vācijā strādnieki izmaksājot darba devējiem vidēji 30 eiro stundā, Francijā - 33 eiro stundā. Francijas strādnieki atrodoties darbā vidēji par 200 stundām mazāk nekā strādnieki kaimiņvalstīs. Tāpēc neesot brīnums, ka rezultātā izveidojies 70 miljardu eiro tirdzniecības deficīts.
Arī ekonomists Žerārs Kornilē uzskata, ka franču uzņēmumi varētu straujāk attīstīties, ja pagarinātu darba nedēļas ilgumu un ražīgumu, saglabājot pašreizējās algas. Viņš tomēr piezīmē, ka strauja darba nedēļas pagarināšana, visticamāk, novestu pie streikiem un protestiem.
TheLocal.fr gan raksta, ka 35 stundu darba nedēļa īstenībā attiecas tikai uz nedaudz vairāk kā pusi Francijas darbinieku un neattiecas uz menedžeriem.