Gads pagājis, viņas nenāk

Vērts padomāt: 1. diemžēl Latvijā medicīna tiktiešām ir tuvu līmenim - vieglāk nomirt. Nerunāju par medicīnas kvalitāti kā tādu, bet psiholoģiskajiem aspektiem. Lielākā daļa cilvēku, uzzinot, ka ir veselības problēmas, vēlas risinājumu uzreiz, nevis gaidīt pierakstu, staigāt šurpu turpu no ģimenes ārsta pie speciālista. Vai kā rakstā minētās kundze gadījumā, kad viņa lāgā nezina, ko darīt. Tas vienkārši nomāc. Vieglāk problēmu ignorēt. 2. būtisks jautājums, kas no raksta netop skaidrs (fuj arī žurnālistiem) - cik liels procents sieviešu no uzaicinātajām uz skrīningu pašas regulāri apmeklē ginekologu? Diezvai daudzas no viņām lieku reizi dosies pie ārsta kaut par brīvu. 3. neapšaubāmi jau pieminētais dzīvesvietas faktors. Nez kā kundze no lauku ciemata tiks līdz ārstam, ja uz tuvāko pilsētu autobuss iet divas dienas nedēlā? Un jautājums vēl, vai šajā pilsētā ir valsts apmaksātais ārsts. Varbūt tikai privātprakses? Ja gribēja pārliecinošu rezultātu, vajadzēja rīkot izbraukumus, līdzīgi kā asindonoriem.

Es arī saņēmu un neaizgāju. Un saprotu tās, kas negāja - valsts apmaksāta ir tikai pati analīze, bet ārsta pakalpojums ir ierobežots ar stingrām kvotām, kurās ietrāpīt ir visai grūti. Analīzes neveicu, jo tās tika izdarītas neilgi pirms šīs vēstules saņemšanas, pirmajā vizītē pēc dzemdībām

ari musu gimene neviena sieviete uzaicinajumu nav sanemusi

Laikam vaina ir pasta darbībā. Jo, aptaujājot vismaz 40 pazīstamas sievietes manā vecumā (man ir 52 gadi), NEVIENA no viņām nekādu uzaicinājumu nebija saņēmusi. Kaut gan visas dzīvo savās deklarētajās dzīves vietās. Varbūt pasta darbinieki šos uzaicinājumus vienkārši izmet? Ja tādi vispār tiek sūtīti.