Gadījums ar policistu
Britu avīze Times sadzina pēdas populāra bloga autoram, kurš rakstīja par policijā notiekošo. Populārākie ieraksti bija par izmeklētām lietām. Tajās bija nomainīti darbojošos personu vārdi un vietas, bet zinātāji varēja atpazīt. Viņš arī kritizēja juridisko sistēmu un politiķus.
Lielbritānijas Augstākā tiesa uzskatīja, ka policista vēlme saglabāt anonimitāti un iespēja, ka viņu par atklātību sodīs priekšniecība, nav pietiekami spēcīgi argumenti. «Emuāru rakstīšana pamatā ir publiska, nevis privāta nodarbe,» lēma tiesa. Kritiķi bilda, ka žurnālisti grib aizsargāt savus avotus, bet paši atmasko tos, kas publicējas ārpus tradicionālajiem medijiem.
Gadījums ar modeli
Modes žurnālu vākus rotājusī modele Liskula Koena (36) pieprasīja interneta gigantam Google izdot personu, kura ar tā programmu blogger.com pērn izveidoja emuāru. Tajā modele tika saukta par Ņujorkas lielāko padauzu, meli, psihopāti un norādīts, ka viņas ziedu laiki bijuši pirms 10 gadiem, bet tagad palikusi tikai veca miesa. Lai gan blogotāja centās aizstāvēties, ka emuārs ir «mūsdienu forums personisko viedokļu paušanai» un viņas teiktais - «tukša muldēšana», tiesa tā neuzskatīja. Spriedumā minēts, ka teksti norādījuši uz modeles vaļīgu seksuālo uzvedību un uzskatāmi par faktu, kas nav pierādīts.
Pēc sprieduma Google atklāja katras ielogošanās IP adresi un e-pastu. Modele nolēma ar attāli pazīstamo modes studenti netiesāties, savukārt atmaskotā sūdzēšot Google par 15 miljoniem USD, jo pārkāpta viņas rēķināšanās ar anonimitāti. «Mēs jūtam līdzi visiem, kas saskaras ar kibervajāšanu,» teica Google runasvīrs Endrū Pedersons, piebilstot, ka respektē arī rakstītāju tiesības uz privātumu un datus izdod tikai pēc tiesas lēmuma.
Gadījums ar Černaju
Bijušais Valsts kontrolieris Raits Černajs 2002.gadā mēģināja panākt krimināllietas ierosināšanu pret Delfu komentētāju, kas viņu bija nodēvējis par «politikāņu kabatas vaukšķi», bet policija atteica.
Lietas par civilprasībām pret apvainotājiem internetā ir bijušas reti. Tiesas nodarbojušās ar cita rakstura problēmu - vai interneta portāls, kurā aizskarošās ziņas publicētas, ir tikai «dzelzis», kas dod iespēju publicēties katram, vai masu medijs, kas ir līdzatbildīgs. Tāda dilemma ir gan tiesneša Raimonda Bula prasībā pret publicistu Lato Lapsu, gan Agitas Dragunas strīdā ar žurnālu Karogs, kur par līdzvainīgu atzina arī portālu Delfi, kas saskaņā ar līgumu pārpublicēja Riharda Bargā literāro darbu Tenka.
Ir zināms par gadījumu Liepājā, kur sieviete vērsās policijā un pēc krimināllietas ierosināšanas atrada, kas viņu apmelojis internetā. Lai gan dators ar attiecīgo IP adresi atradās privātmājā, aizdomās turamā apgalvoja, ka to varējuši lietot arī citi mājas iemītnieki. LU Juridiskās fakultātes docents Artūrs Kučs stāsta par gadījumu, kurā persona saņēma no interneta sūtītu aizvainojošu īsziņu, bet atkal notika tas pats - kabinetā, kur atradās dators, strādāja trīs cilvēki.
A.Kučs stāsta, ka ir bijuši mēģinājumi vērsties pret apvainotājiem internetā civiltiesiskā kārtā, bet tiesas iesniegumus nepieņem izskatīšanai, jo nav atbildētāja. Līdz ar to teju vienīgā izeja paliek daudz kritizētais Krimināllikuma pants par goda un cieņas aizskaršanu, jo tikai tā no interneta portāliem var izprasīt personas datus.
Delfi nedod
Latvijas populārākie portāli ir skaidri definējuši attiecības ar tiesībsargājošajām iestādēm - kriminālprocesu ietvaros dati tiek sniegti. Galvenokārt par naida kurināšanu. «Pieprasījumu skaits mainās atkarībā no laika - pēc 13.janvāra bija desmitiem, kad Ventspils augstskolas lektors izteicās par devalvāciju, tad arī komentētājiem likās, ka viņi zina labāk. Tagad, vasarā, ir daudz klusāks,» saka Delfu direktors Juris Mendziņš.
Ja ar lūgumu atklāt apvainotāju vēršas privātpersona, Delfi nedod. Likums to neprasa, un tāpēc medijs to nedara. Ja persona lūdz apvainojošos komentārus dzēst, tas tiek darīts. Portāls uzskata, ka pats atbild tikai par savu darbinieku vai algoto autoru publicēto, bet par pārējo - lietotājs.
Igaunijā norisinās tiesas prāva, kas var kļūt par precedentu. Biznesmenis Vjačeslavs Lēdo pie Delfu raksta publicētajos komentāros saskatīja goda un cieņas aizskaršanu. Augstākā tiesa jūlijā atzina, ka Delfi nav reaģējuši uz prasību dzēst aizskarošos komentārus un tie bijuši pieejami 1,5 mēnešus, tādēļ kopā ar komentāru autoru ir līdzatbildīgi. Tiesa argumentēja, ka portālam ir ekonomiskas intereses komentēšanas iespēju radīšanā un tādēļ pienākums tos aktīvi kontrolēt. Portāla iebildums, ka tas pārkāptu vārda brīvību, tika noraidīts, jo tā attiecoties vienīgi uz komentāra rakstītāju un arī nav absolūta, jo starptautiskās cilvēktiesību konvencijas neaizsargā pazemojošas un aizskarošas informācijas publicētāju. Delfi spriedumu pārsūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Delfi atzīst, ka attiecībā uz privātpersonu tiesībām civiltiesiski vērsties pret aizskarošiem komentāriem likumdošanā ir robs, ko interneta mediji savulaik apsprieduši arī ar e-lietu ministri Inu Gudeli. «Tad nāca zemeņu kūka, un viss pazuda,» saka J.Mendziņš. Delfi uzskata, ka pietiktu ar nelielu labojumu Civilprocesa likumā, kas ļautu privātpersonām noteiktos gadījumos noskaidrot personas identitāti, ja tā aizskārusi viņu godu un cieņu.
Delfi vienmēr sāpīgi uztvēruši pārmetumus, ka liberālā pieeja komentēšanas praksei degradējusi Latvijas interneta vidi. J.Mendziņš uzskata, ka tiek jaukti cēloņi ar sekām. «Es negribu postulēt, ka Delfi ir virtuāls psihoterapeits, kas ļauj izteikties, bet ir diezgan svarīgi, kā rodas negatīvais viedoklis,» viņš saka. «Var bezgalīgi diskutēt, kādas morālas tiesības ir ierēdnim, kuram tikko atņēma 15% no viņa pārsimts latu algas, izteikties par, piemēram, cienījamās aviokompānijas vadītāju, kas ir saražojis pietiekami lielus mīnusus un saņem pietiekamu algu. Kas ir svarīgāk - tas, ka situācija ģenerē šādu viedokli, vai neļaut šim viedoklim eksponēties?» Cilvēki TV raidījumos izsakoties pieklājīgāk nekā internetā nevis tāpēc, ka tā domā, bet vēlas labāk izskatīties.
Brīvības robežas mainās
Tiesiskās attiecības internetā arvien ir neapgūts lauks, tāpēc katrs jauns precedents vienmēr rada jautājumu - ko tas nozīmēs vārda brīvībai? Filozofs Artis Svece saka, ka cilvēki jauc tiesības uz vārda brīvību ar absolūtu brīvību teikt visu, kas prātā. Tas ir tikpat liels malds kā anonimitāte internetā, kur tomēr pēdas paliek. «Nevienam nav izdevies noteikt skaidras vārda brīvības robežas. Internets noteikti ir radikāli ietekmējis gan mūsu izpratni par vārda brīvību, gan anonimitāti, bet šobrīd vēl nav iespējams nojaust, kādā veidā šis fenomens attīstīsies,» saka A.Svece.