Varbūt uzmanību izpelnījušās sasnigušās ielas, kas joprojām ir slidenas kā spogulis, un to tīrīšanai? Atšķirībā no Tallinas, kur sniega izvešanā tiek iesaistīti tā sauktie simt latu stipendiāti, mūsējie ar lāpstām rokās manīti vienīgi Panorāmā. Nē! Visu minēto laikposmu ir sasauktas un notikušas - plašākā lokā un šaurākā, vienā institūcijā un otrā, komisijās, grupās, nodaļās - apspriedes, konsultācijas, sēdes... lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumu par pensiju ierobežojumu atcelšanu. Abstrahējoties no visiem aspektiem, kas saistās ar aplamā likuma pieņemšanu no juridiskā, sociālā, morālā u.c. viedokļiem, izņemot matemātisko, kur naudas izteiksmē tiek aprēķināta drudžaini dotā komanda amputēto locekli (pensiju) piešūt vietā atpakaļ, izdevumi, kādi šim pieaudzēšanas pasākumam tiek veltīti, ir visai ievērojami. Pat ja konkrēts kalkulējošo, pa instanču gaiteņiem laika trūkumā izmisīgi skraidošo, sēdēs sēdošo un piekrītoši mājošo personu skaits un viņu stundu tarifs netiek izpausts.
Epopeju ap vēlmi nomest VID vadītāju nemaz neskarsim, kaut gan paralēli citiem tēriņiem tās summas, kādas atkal tīri matemātiski izriet no šajā attiecību kārtošanā ievilkto personu un institūciju puses, šķiet, varētu būt vēl daudzkārt iespaidīgākas.
Ja tic populārā presē citētiem pētījumiem, pērn labākais darbs esot bijis matemātiķiem, šogad viņus izkonkurēšot statistiķi. Kā vieniem, tā otriem galvenais darbarīks ir skaitļi. Modernajos laikos, ja pacenšas, skaitļos var izteikt gandrīz visu. Nu, piemēram, pagājušajā gadā Ziemeļeiropas valstīs vidējais nedēļā nostrādāto darba stundu skaits ir sarucis no 39,2 stundām līdz 37,8 stundām Somijā (2009.g. otrais ceturksnis pret 2008.g.), Dānijā - no 39,2 līdz 38 utt. Turpretim Latvijā šajā pašā laikposmā darba ilgums ir pieaudzis par 0,1 stundu (no 40,4 līdz 40,5). Vai tiešām tas izskaidrojams tikai ar slodzes pieaugumu uz atlaisto darbinieku rēķina?
Kaut gan ierēdņi parasti tiek pretstatīti teju vai naidīgi pārējai tautai, arī viņi ir tauta. Un, kad varas vīri ar saviem lēmumiem raustās, kā parkinsonisma skarti, iztēlē redzu tos nodzītos cilvēciņus, kuriem jāraustās šai kaitē līdzi.
Kad pēc trača ap veselības apdrošināšanas polisēm budžeta veidošanā visvairāk izvārdzinātajā (Finanšu) ministrijā tika izdots rīkojums līgumus par šo pakalpojumu lauzt, darbiniekiem liedza polises izpirkt no savas kabatas. Kāpēc? Vai tāpēc, ka attieksmē pret padotajiem gribējās demonstrēt spartisku cietību, vai varbūt arī šajā gadījumā runa ir par skaitļiem? Kurš, ko un cik ieguva, ka līgumattiecības pārtrauca? Par skaitļiem jādomā arī tad, kad tie nav pieejami. Un kādreiz labāk tos nemaz nezināt. Nu, piemēram, šajā gadā, kas Eiropā noteikts par nabadzības apkarošanas gadu, Latvija kļuvusi par vienīgo valsti ES, kura nav apstiprinājusi valstisku nabadzības apkarošanas programmu. Jo finansējuma pusi, ko nesedz ES, vajadzētu maksāt Latvijai. Šādā situācijā vispārīgais apgalvojums, ka mēs īstenosim vērienīgu trūcīgo informēšanas kampaņu, pilnīgi noteikti skan nomierinošāk.
Turklāt kampaņas aizvien ir skaistas, aiz tām vienmēr paslēpti garšīgi skaitļi, savā ziņā tas pat varētu būt tāds kā valstisks drudžainības paveids. Jā, kā tiek pieņemti un atcelti būtiski likumi, kā pa šaha dēli tiek stumdīti nopietnu institūciju vadītāji, tāpat var izšaut kampaņu signālraķetes, pelēko rutīnu neskarot jeb jautājumu pēc būtības nerisinot.
Kad TV ekrānos 13.janvāra vakarā parādīja garo policijas autotransporta kolonnu, kas dodas sargāt Rīgu no dumpiniekiem, no vienas puses, gribējās uzzināt, ar kādu skaitli lēšamas šā rīkojuma izmaksas. No otras - bija jājautā, vai šādam un citiem līdzīgiem forsētiem pasākumiem nav saistības ar nespēju gada laikā noskaidrot iepriekšējā 13.janvāra grautiņa vaininiekus. Vai, kamēr ar lielgabalu šauj pa zvirbuļiem, nepietrūkst jaudas, lai darītu ko nopietnāku? Bet, ja tā, varbūt šī savdabīgā pūliņu imitācija kādam taisni patīk? Kamēr sabiedrības apziņā par to janvāra vakaru tiek uzturēti skaitļi - iespējamais cietumsods no 8 līdz 15 gadiem -, tātad baiss policejiskas valsts rēgs, neviens saprātīgs cilvēks, lielu jēgu neredzēdams, ne uz kādu mītiņu Vecrīgā vairs neies. Kam pienākas sods, par ko, cik liels, un vai vispār kāds ir darījis vairāk, nekā demokrātijā sastopams? Šādā miglā arī uz priekšu vara var dzīvot ar savu parkinsonismu kā nieres pa taukiem. Tāds spēks piemīt skaitļiem!