Kā abstrakts stāsts ar savu rimto ritmu, šķietami neobligāto, bezjēdzīgo norišu bezkaislīgu dokumentēšanu, operatora Uvja Burjāna fiksētajām pulka trāpīgām, uzrunājošām detaļām filma 1 X 1 ir gana iespaidīga un rosina uz dažādām domām, raisa dažādas emocijas, sākot ar paviršu nopūtu «tā nu tas ir - vecums nav izprieca», cauri netīksmīgajam un uzsvērtajam filmas bildes fizioloģismam (kas bez žēlastības rāda, cik baisi ir, kad tava gara mājoklis ķermenis vairs neklausa), beidzot ar vispārinošu cilvēcisku (paš)žēlumu par nācijas izmiršanu - uz to vedina arī nolemtības zīmogs filmas simboliskajā nosaukumā: 1 reiz 1 taču ir 1. Nullei (nebūtībai vai pirmsākumam?) tuvākais radinieks. Par sāpīgu tēmu - emigrācija izmirst - bail pat domāt. Ja jānovērtē šis stāsts tikai kā filma, tad tā ir labs, veikli inscenēta non-fiction paraugs, un es nebaidītos to iekļaut gada veiksmīgāko dokumentālo filmu listē blakus I.Burkovskas-Jakobsenas Bekons, sviests un mana mamma, I.Kolmanes Akts, M.Eihes un K.Burānes Piektais Hamlets un D.Sīmaņa Jr. Valkyrie Ltd.
Problēmas un neskaidrības
Problēmas sākas, kad cenšos pārvarēt «tikai filmas» šokējošo tēlainību, izrauties no abstraktās vēsts, ka vecums un vientulība ir briesmīga padarīšana. Uz šādu izraušanos provocē filmas veidotāji, ievadot to ar titru: «No 1943. līdz 1952.gadam gandrīz 40 000 latviešu no DP (Displaced Persons) nometnēm Vācijā, nevēloties atgriezties okupētajā Latvijā, emigrēja uz ASV, Kanādu, Zviedriju, Angliju, Austrāliju vai palika Vācijā. No 1995. gada līdz 2009.gadam uz dzīvi Latvijā no Rietumiem un Austrumiem repatriējās 5675 cilvēki.» Abu šo ziņu avots filmā nav norādīts. Turklāt minētie fakti ir kļūdaini. Nometnes tika izveidotas 1945.gadā, Vācijā vien tajās atradās 120 000 latviešu (avots www.dpalbums.lv).
Filma neskar Austrumus un Rietumus vispār, bet gan konkrētu vietu - Daugavas vanagu namu Ņujorkas Bronksā, plašāk zināmā kā šīs pilsētas sociāli nelabvēlīgā jeb nēģeru rajonā, taču saprast, kas tie tādi Daugavas vanagi un kāpēc filma sākas ar himnisko «Daugavas vanagi, sasauksimies» dziedājumu, ierindas skatītājam nav lemts. Varbūt tiešām Daugavas vanagu nams Ņujorkā ir tādas diezgan nošļukušas latvju emigrantu pensionāru kopmītnes, kur tie ņemas savā nodabā pirms šo nespējīgo ļaužu transportēšanas uz civilizētākiem sociālās aprūpes centriem? Šis ir tikai viens DV mītnes traktējums «iz tautas»; radikālākais, ko gadījies dzirdēt - par lētu naudu izīrējams bēru mielastu nams. Spēles (filmas) noteikumu pieteicēji ar šo piesaisti konkrētajai vietai (vēl vairāk - trimdas dzīvē būtiskai organizācijai) paši provocē uz tik daudzām neskaidrībām, kuras var būt uztveramas par filmas satura kļūmēm: protams, ka gribas zināt, kas ir šie anonīmie cilvēki Kārlis, Johanna, Valdis, kuri tik uzticīgi ielaiduši filmētājus savā, kaut publiskajā - Daugavas vanagu mājas katra tomēr dikti apsargātajā privātajā telpā. Viens no filmas amizantākajiem mikrosižetiem, protams, ir lūkoties, kā varonis/personāžs Kārlis ar sava vārda zīmītēm un norādēm aplipinājis itin visu, sākot ar «Kārļa personīgajiem traukiem» DV kolektīvajā virtuvē, beidzot ar detalizētām instrukcijām kādam «dēliņam», ko iesākt ar viņa, Kārļa, mirušo ķermeni, jo urniņa nopirkta un «par visu tālāko jau ir samaksāts». Vai redzēt, kā laikazobs sagrauž Johannu, kura filmēšanas gada laikā arvien mokošāk pārvietojas, līdz nokļūst veco ļaužu pansionātā, kur katram sava istabiņa - zārciņš ar zaļām durvīm un ASV karogs aiz loga. G.Grūbes jautājums vienam no filmas personāžiem: «Kāpēc jūs nebraucat atpakaļ?» sastop godīgi ērcinošu: «Bet ko es tur darīšu» (kam es tur esmu vajadzīgs?). Žurnālista turpinājums «pastaigāsiet gar jūru un padomāsiet» jau skan kā, nu, es nezinu, kas.
Šausmas, šausmas
Atšķirībā no JRT Garās dzīves aktieru un režisora «sacerētajiem» pieciem vecīšiem, par kuriem izrādes pusotras stundas laikā tu uzzini tik daudz biogrāfiski intīmu sīkumu, par filmā Viens reiz viens redzamajiem pieciem svešatnes latviešiem neuzzini faktiski neko, ko varētu dēvēt par «privāto un sabiedrisko dzīvi». Toties kolorītākā būtne filmā izrādās gados jaunākā kundzīte no tagadnes Latvijas, kas DV namā piepelnās, turklāt ir kaitinoši kritiska pret visu - trimdiniekiem, jo «trimdas jau vairāk nav», bēdīgo ekonomisko stāvokli Latvijā, kura dēļ viņa spiesta par grašiem strādāt ASV, - un kurai piemīt nelāga indeve līst svešos makos, jo «jūsu pensijas ļautu Latvijā dzīvot kā kungiem». Tātad tomēr - vizuāls traktāts par to, ka vecums, vecums un fizisks sabrukums - tās nav vienkārši šausmas. Tās ir šausmas, šausmas, šausmas. Vispār.