Vidējais dzīves ilgums Sardīnijā ir 81 gads (85 gadi sievietēm, 79 - vīriešiem). It visur salā redzami cilvēki gados, turklāt daudzi no viņiem arī sirmā vecumā aktīvi socializējas, kopj dārziņus, vada savus suvenīru vai pārtikas veikaliņus. Patiesībā cilvēki pat septītajā gadu desmitā nemaz netiek uzskatīti par senioriem, drīzāk - par cilvēkiem pusmūžā.
Kas ir ilgmūžības atslēga?
Daļa pētnieku uzskata, ka Sardīnijā par ilgo dzīvi jāpateicas gēniem, citi - ka galveno lomu spēlē uzturs un dzīvesveids. Visticamāk, patiesība slēpjas abu faktoru līdzāspastāvēšanā. Ilgo dzīvi sekmē arī sabiedrības cieņpilnā attieksme pret sirmgalvjiem, turklāt salai raksturīgas ļoti ciešas ģimenes saites - bieža pulcēšanās un rūpes par vecākajiem ģimenes locekļiem. Vienā mājā nereti kopā dzīvo vairākas paaudzes, tāpēc vecākie ģimenes locekļi ir pastāvīgā kontaktā ar jaunākajiem.
2004. gadā ASV aizsākās projekts Zilās zonas (Blue zones) - pētnieka Dena Betnera un medija National Geographic iniciatīva meklēt vietas, kur cilvēki dzīvo ievērojami ilgāk un kvalitatīvāk. Kad tika noteiktas piecas šādas vietas, uz tām tika nosūtīti zinātnieki, lai pētītu tur sastopamos dzīves stila modeļus un nāktu klajā ar ieteikumiem veselīgākam, garākam mūžam. Sardīnija ir viena no šīm pasaules vietām, kas tika pasludināta par zilo zonu. Pārējās ir Ikarijas sala Grieķijā, Okinava Japānā, Nikoja Kostarikā un Loma Lindas kopiena Kalifornijā. Šīs vietas ļoti atšķiras pēc atrašanās vietas un platības, taču tās vieno fakts, ka to iedzīvotājiem ir vidēji ilgāka, veselīgāka un priecīgāka dzīve.
Pētot sardu dzīvesveidu, izveidots saraksts ar ieteikumiem, kuru ievērošana varētu veicināt garākas vecumdienas. Lūk, daži ieteikumi: daudz staigāt svaigā gaisā, uzturēt spēcīgas ģimenes saites un iespējami biežāk smieties draugu kompānijā, kā arī regulāri dzert kazas pienu un vienu vai divas glāzes sarkanvīna dienā. Sarkanvīns satur artērijām svarīgos flavonoīdus - veselīgākais gan esot tieši Sardīnijas vietējais sarkanvīns.
Iespējams, svarīgākā tomēr ir sardu ēdienkarte, kas bagāta ar pilngraudu maizi, pupām, pašaudzētiem dārzeņiem un augļiem. Sardi ir salas patrioti, kuri daudz labprātāk izvēlas vietējo produkciju, piemēram, ar Omega-3 taukskābēm bagāto pekorīno sieru no aitām, kas ganījušās svaigā gaisā un ēdušas tikai zāli. Būtiski, ka salas iedzīvotāji ikdienā neēd daudz gaļas - tā tiek pasniegta svētdienās un svētku reizēs.
Simtgadnieku ciemats
Ceļojums pa Sardīnijas dienvidiem mani aizved uz kādas ģimenes māju Nebidas ciematā, kas atrodas augstu kalnā tirkīzzilās Vidusjūras krastā. Vēl šodien ciematiņa apkārtnes kalnos redzamas atveres - ieejas tuneļos un ejās, kur kādreiz norisinājās aktīva kalnrūpniecība. Klusajā ciematā ar pasakaino skatu uz klinti ar nosaukumu Smalkmaizīte mīt vairākas Melisu ģimenes paaudzes. Iņacio Meliss ielūdz mūs vakariņās un iepazīstina ar savu tēvu Efizio, kurš Nebidā nodzīvojis visu mūžu. 89 gadus vecais kungs jaunībā protestējis pret fašismu, tāpēc piespiedu kārtā nosūtīts strādāt raktuvēs. Ar laiku Efizio sācis zīmēt kalna tuneļu kartes - dažas no tām bijušas tik lielas kā istabas siena.
Aizejot pensijā, Efizio Meliss sācis savā mājā veidot muzeju, kurā viņa dzīve cieši savijas ar Nebidas ciematiņa vēsturi. Kungs saglabājis dažādus neparastus priekšmetus un pat dažas fosilijas, ko atradis, strādājot raktuvēs. Muzejā glabājas arī viņa monētu kolekcija no visas pasaules. Būtiska ekspozīcijas daļa ir kokgriezumi - ķeblīši, gleznas un amuleti, ko kungs vēl arvien pats veido savā darbnīcā. Liela muzeja daļa ir senas fotogrāfijas un fotoalbumi ar ciematiņa dzīvi, slaveniem cilvēkiem, kalnrūpniecības nozari.
Īpaši uzrunā kāds sens attēls, kurā redzama ģimene - desmit sievietes ar bērniem un vīrietis centrā. Izrādās, 1915. gadā uzņemtajā foto ir redzamas Iņacio mātes ģimenes četras paaudzes. Marijas Melisas ģimene nāk no kalnu ciemata Seui, kas slavens ar rekordlielu simtgadnieku skaitu. Daudzi Melisu senči, it sevišķi sievietes, nodzīvojuši līdz 95 vai pat 100 gadu vecumam.
Opis - ceļu policists
Viens no sardu vīriešu ilgā mūža noslēpumiem esot regulāra pulcēšanās un smiešanās kopā ar draugiem. Pētījumi liecina - smiekli mazina stresu, kas savukārt var mazināt risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām. Patiešām, visā salā, kā mazos ciematiņos, tā lielākās pilsētās, redzamas vīriešu kopiņas, kur spēlē kārtis, runājas un smejas. Ilgais mūžs raksturīgs ne tikai lauku, bet arī pilsētu iedzīvotājiem. Simons Koko, kurš dzīvo Sardīnijas galvaspilsētā Kaljāri, man pastāsta, ka daudzi viņa radinieki sasnieguši 95 gadu vecumu. Vietējie šo paaudzi dēvējot par tērauda paaudzi, jo tā pārcietusi Otrā pasaules kara šausmas, cietusi badu, visu mūžu strādājusi, taču spējusi nodzīvot ļoti ilgu mūžu. Tāpēc šī paaudze tiek cienīta vēl jo vairāk.
Aktīvie Kaljāri seniori var apmeklēt trešās paaudzes universitāti, apvienoties interešu grupās vai pat politiskās partijās ar mērķi aizstāvēt senioru tiesības. Pašvaldība senioriem piedāvā dažādas brīvprātīgās aktivitātes, piemēram, visā Itālijā slavens tēls ir Opis - ceļu policists, kurš oranžā vestē dežurē uz gājēju pārejām skolu tuvumā vai vietās, kur spēlējas bērni. Seniori izvēlas būt aktīvi un nesēdēt dīkā, bet gan darīt sabiedrībai noderīgu darbu. Šo un līdzīgus darbiņus (piemēram, dežurēšanu parkā) viņi veic brīvprātīgi, saņemot simbolisku kabatas naudu.
Sardi lepojas ar saviem ilgdzīvotājiem un vēlas nodrošināt viņiem vēl saulainākas vecumdienas. Piemēram, piekrastes pilsētiņā Teuladā, kur mīt teju 4000 cilvēku, izveidots atpūtas centrs pilsētas vecākajiem iedzīvotājiem. Ģimenes locekļi vai draugi palīdz sirmgalvjiem regulāri apmeklēt šo iestādi, lai viņi neizkristu no pilsētiņas dzīves aprites. Šeit ik pēcpusdienu tiek risinātas sarunas, spēlētas spēles, kopīgi ceptas kūkas un atzīmētas dzimšanas dienas. Iestādes sienas rotā attēli, kuros redzami smaidīgi jubilāri, turot kūkas ar 100 svecītēm.