Tas joprojām ir aktīvos un iepriekš neparedzamos radošos meklējumos, piesaistot visdažādākos radošos partnerus, - jo tāda ir festivāla mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā neremdināmā daba. Svarīgi, ka eksperimenti ir auglīgi, bez tukša pašmērķa piegaršas un bez aplomba kaut ko lauzt.
Festivāls ir uzteicams par plašo žanru un stilu spektru, kādā atklājas sakrālās mūzikas fenomens - no pagātnes un mūsdienu akadēmiskās mūzikas meistardarbiem (šoreiz P. Lukaševskis, Ē. Ešenvalds, K. Pētersona Paradīzes pasaules pirmatskaņojums, mūsdienu amerikāņu kora mūzika, Artūra Onegēra Nāves deja) līdz pasaules mūzikai, kura šoreiz bija pārstāvēta gan ar igauņa Pētera Vehi orientālo meditatīvismu, gan ar vitālo Luisa Bakalova Tango mesu.
Tā dēvētā XX gs. franču sešnieka pārstāvis Artūrs Onegērs Nāves dejā (La danse des morts, tulkojama arī kā Mirušo deja) ar franču dzejnieka, dramaturga un diplomāta Pola Klodēla libretu scēniskas oratorijas žanrā pievērsies tēmai, ko pirms viņa risinājuši daudzi komponisti dažādos žanros no vokālās kamermūzikas līdz simfonijai (M. Musorgskis, K. Sensānss, G. Mālers, A. Šēnbergs, B. Britens, D. Šostakovičs u. c.). Kompaktajā oratorijā A. Onegērs savā ziņā tuvojies gan operai, gan dramatiskajam teātrim, partitūrā iekļaujot teicēju - šo lomu ekspresīvi izpildīja JRT aktrise Guna Zariņa, Dzelzceļa muzeja videi iederīgi iemiesojusies vilciena pavadones veidolā. Onegēra iedvesmas avotu - vācu renesanses mākslinieka Hansa Holbeina gravīru ciklu Danse Macabre - scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis bija eksponējis visos muzeja logos. Iespaidīgi! Un noteikti līdzvērtīgi Valsts akadēmiskā kora Latvija un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra perfektajam, krāšņi kontrastainajam muzikālajam sniegumam - no satriecošiem pērkongrāvieniem līdz trausli sapņainam, paša Onegēra daiļrades kontekstā neparastam skaistumam brīdī, kad uz ieejas «tiltiņa» skan Ingas Šļubovskas un Ilonas Bageles eņģeļu balsis. Jēzus tēlā harmoniski iejuties baritons Jānis Apeinis, spilgts piesitiens visam ir Olgas Žitluhinas piecu dejotāju dinamiskā klātbūtne, brīžiem it kā iekļaujoties Holbeina gravīrās.
Deja, H. U. Pasareljas bandoneons un Ilonas Bageles balss un kustīgais, melnais siluets (īsta, dzīva, sievišķīga skatuves dīva!) bija galvenie virzītājspēki L. Bakalova Tango mesā - ekumeniskā darbā, kas balstīts latīņamerikāņu deju ritmos. Tajos kustējās gan solisti (I. Bagele, J. Apeinis), gan koris, turklāt režisore zīmīgi iesaistījusi darbībā arī diriģentu Māri Sirmo (lai gan kaut kas līdzīgs jau redzēts Ziemassvētku leģendas inscenējumā LU.). Vienlaikus kārdinājums un problēma bijusi Latvijas Dzelzceļa muzeja specifiskā telpa, kas iedvesmo mūsdienīgiem mākslas aktiem, taču nelolo akustiski un nav pārskatāma. Izvēloties horizontālu (platleņķa) skatījumu, bīstami zūd fokuss: vērojot izteiksmīgu detaļu malā, viegli palaist garām būtisko citā vietā. Gan vienā, gan otrā darbā atkārtojas līdzīgi paņēmieni - kora nošu mētāšana. Bez izskaidrojošas anotācijas nav īsti saprotama darbošanās ar akmeņiem (Onegēra oratorijā).