Diriģenta un XVII Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā aicināts, viņš uzrakstījis Mesu un pats muzicēs kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija jaundarba pirmatskaņojumā 26. augustā plkst. 19 Rīgas Domā.
Šajā koncertā Māra Sirmā vadībā pirmatskaņojumu piedzīvos vēl divu komponistu opusi - Riharda Dubras magnifikāts My Soul un Kārļa Lāča Te Deum. «Esmu jau iemācījies arī Kārļa skaņdarba partiju,» piebilst Kaspars Zemītis.
Dievišķais katrā no mums
Par savu Mesu autors saka: «Rakstīju tāpēc, ka ticu Dievam. Šī Mesa ir manu sajūtu atspoguļojums dievkalpojumā. Pirmkārt, es gribēju uzsvērt liturģiskā teksta nozīmi un noteikti parādīt ģitāras saspēles iespējas ar kori. Joprojām neuzskatu sevi par komponistu, tomēr zinu, ka man ir ko teikt šajā žanrā. Tādēļ esmu pateicīgs Mārim Sirmajam par iespēju un uzticēšanos.» Kaspars Zemītis cer, ka kristietis šajā mūzikā ieraudzīs viņa ticības apliecinājumu, un viņš būs priecīgs, ja neticīgs cilvēks tur sadzirdēs «kaut ko no dievišķā, kas ir katrā no mums».
Kaspars Zemītis svētdienās mēdz spēlēt ģitāru dievkalpojumos Torņakalna baznīcā un ir sajūsmā, ja ērģelniece viņu lūdz nospēlēt prelūdiju nākamajam korālim. Viņš neslēpj, ka tikai nesen sapratis, ka muzikālā mesa un liturģiskā mesa, ko svētdienās svin baznīcā, ir viens un tas pats. «Man likās, ka šis ir brīdis, kad to varētu apvienot. Zinu, ka akadēmiskais koris Latvija varētu nodziedāt arī daudz sarežģītāku partitūru, taču Mesa ir mans dievkalpojums, un es sekoju Māra teiktajam, ka Dievs ir skaistums. Manuprāt, tā ir arī absolūtā harmonija.» Kaspars Zemītis izveidojis darbu ar visām piecām tradicionālajām mesas daļām un pavisam nelielu ievadu un noslēgumu. Viņam bijis svarīgi saglabāt kora un ģitāras saspēli, «jo tas ir milzīgs baudījums - ar jebkuru kori, kuru vada Māris, skan kolosāli».
Eklektiskais klasiķis
Kaspars Zemītis joprojām neļauj sevi ierindot konkrētā plauktiņā starp klasiskajiem, roka, džeza un popmūziķiem. Pagājušajā nedēļā viņš spēlēja poproku Igo koncertā Dzintaros, 4. septembrī turpat būs dzirdams Lindas Leen koncertā Klasika. Viņš spēlē gan klasisko, gan akustisko, gan elektrisko ģitāru un mazo ukuleli, kā arī mandolīnu un pat balalaiku.
«Man patīk «uzgāzt» ar Intaru Busuli kaut ko ļoti jautru, bet pēc tam kopā ar Māri Sirmo un kori nospēlēt kaut ko, ko es saucu par mākslu. Šķiet, esmu sev izveidojis šādu ampluā, un man patīk, ka varu ģitāru iesaistīt visos šajos stilos,» atzīst mūziķis. Tomēr viņš paškritiski brīdina, ka īsti klasiskais ģitārists neesot. «Džeza mūzikā arī neesmu meistars, un arī rokmūzikā ir spēcīgāki un spilgtāki spēlētāji. Taču man pašam šis ir jauks stāvoklis, ka varu savās koncertprogrammās būt ļoti dažāds. Pērn, kad veidoju savu pirmo solokoncertu Doma baznīcā, Sigvards Kļava mani brīdināja: uzmanies, neuztaisi tādu programmu, kurā ir viss, ko tu māki! Īstenībā es jau tāds arī esmu - eklektisks. Tāpēc koncertu toreiz nosaucu Eklektika.» Kasparam patīk spēlēt ģitāru gan baznīcā, gan uz lielas skatuves.
Arī Mesa būs eklektiska? «Mazliet. Centos ielikt plašu muzikālo izpratni. Protams, no ģitārista viedokļa. Mana sena aizraušanās ir izmantot visas iespējamās ģitāras skaņas: gan perkusīvās, gan flažoletus un virstoņus. Taču kopumā mūzika ir neakadēmiska. Būsim godīgi, es nemaz nevaru uzrakstīt akadēmiski. Mani izteiksmes līdzekļi ir vienkārši.» Kaspars Zemītis atzīst, ka mūziku vispirms redz uz ģitāras grifa un pašam ir jāpierod, kad to sāk dziedāt koris. Kori viņš savā Mesā redz kā draudzi, savukārt ģitārai atvēlēta pavadošā, oderes funkcija.
Lai arī par klasisko ģitāristu Kaspars sevi neuzskata, viņa repertuārā ir gan Baha un citu klasiķu skaņdarbi, gan Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, turklāt paša veidotā pārlikumā - tā, lai nepazūd ne nots. Latvijas Mūzikas akadēmijā viņš tieši klasiskajā ģitārspēlē ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu un pats jau otro gadu ir šīs augstskolas mācībspēks. «Kad vēl tikai gribēju mācīties ģitāru, tādas iespējas nebija. Mācījos klarneti un saksofonu, pirmos ģitāras akordus man ierādīja brāļa vieglatlētikas treneris. Tad sapratu, ka arī man ir roka jāpieliek, lai no bērnu mūzikas skolas varētu tikt līdz labai augstākajai izglītībai un lai ģitāras pasaule neaprobežotos ar iespējām vokāli instrumentālajā ansamblī.» Kaspars Zemītis vēlas, lai cilvēki ģitāru ieraudzītu kā instrumentu ar milzum daudz dažādām iespējām.