Pagaidām vācu pētnieki vēl neziņo, ka viņiem būtu izdevies aprunāties ar laboratorijas grauzējiem kā ar līdzvērtīgu sarunbiedru, taču pirmās izmaiņas esot pamanītas gan. Gēnu ieguvusī pele tagad pīkstot nevis tradicionāli spalgajā balsī, bet mazliet zemākā. Tā kā pele ģenētiski ir līdzīga cilvēkam, zinātnieki cer, ka gēna radītās izmaiņas peles smadzeņu uzbūvē palīdzēs noskaidrot, kā savulaik cilvēki iemācījās runāt.
Mazākais brālis
«Pēdējās desmitgades laikā mēs esam secinājuši, ka pele patiešām ir līdzīga cilvēkam. Gēni pamatā ir tie paši, un tie darbojas līdzīgi,» darba līdzautors Volfgangs Enards vortālam LiveScience paskaidroja, kādēļ par «izmēģinājumu trusīti» izvēlēts tieši mazais grauzējs, «ar šo pētījumu mēs iegūstam pirmo priekšstatu par to, ka peli var izmantot ne tikai slimību pētījumiem, bet arī - lai iepazītu mūsu pašu pagātni.»
V.Enards jau krietnu laiku studē cilvēku un citu primātu ģenētiskās atšķirības. Viņš noskaidrojis, ka «radības kronim» gēns FOXP2, kas varētu būt atbildīgs par runu, kodē aminoskābju sintezēšanai nepieciešamo informāciju citādi nekā mūsu tuvākajam radiniekam - šimpanzei. Acīmredzot izmaiņas gēnā notikušas jau pēc abu sugu atdalīšanās. To daļēji apstiprina vairāki iepriekš veikti pētījumi. Tie liek domāt, ka izmaiņas skārušas cilvēkveidīgās būtnes laikā, kad tās sāka attīstīt verbālo saziņu. Tātad posmā starp cilvēkveidīgo būtņu atšķelšanos no pērtiķiem un moderno cilvēku izveidošanos. Tā kā šāds gēna paveids bija arī seno cilvēku līdzgaitniekiem neandertāliešiem, skaidrs, ka mutācija notikusi salīdzinoši tālā pagātnē.
Traucēta valoda
FOXP2 rada proteīnus, kas pārvēršas par vairākiem citiem gēniem. Tas zinātnieku redzeslokā nonāca, kad viņi kādā britu ģimenē atrada mutāciju piedzīvojušu gēna paveidu. Šī dzimta vairākās paaudzēs bija mocījusies ar dažādām runas un valodas uztveres problēmām. Piemēram, dažiem dzimtas pārstāvjiem bija vērojami traucējumi valodas un mīmikas sinhronizēšanā. Tas liek domāt, ka FOXP2 ietekmē arī sejas muskuļu gludu darbošanos. Ideālā gadījumā lūpas, mēle un balsene kopā darbojas tikpat saskanīgi kā olimpiskie čempioni sinhronajā peldēšanā.
«Izmaiņas FOXP2 notika cilvēka evolūcijas laikā, un tās ir labākie kandidāti no ģenētiskajām izmaiņām, kas varētu izskaidrot, kādēļ mēs spējam runāt,» V.Enards apstiprina, ka FOXP2 varētu būt ilgi meklētais elements, kas padara cilvēkus atšķirīgus no citiem zīdītājiem. Tomēr viņš vēl nesteidzas ar revolucionāriem paziņojumiem: «Lielākais izaicinājums ir noskaidrot, kā tas darbojas.»
Evolūciju neatkārtos
Tieši pie tā zinātnieki arī strādā. Viņi ievadīja pelē no cilvēka paņemto aminoskābju aizstājēju. Protams, ka ģenētiski modificētā pele uzreiz nesāka runāt cilvēku valodā, taču tās smadzeņu darbībā novērojamas būtiskas izmaiņas, kas ir ļoti līdzīgas cilvēka galvā notiekošajam.
Arī balss ir pamainījusies, un pārveidotā pele, izņemta no alas, sūta mātei ultraskaņas signālu citā, zemākā frekvencē. Tomēr pētnieki atzīst, ka būs nepieciešams vēl ne viens vien eksperiments, lai noskaidrotu gēna patieso iespaidu uz smadzenēm. «Šobrīd mēs varam tikai minēt, kādu iespaidu ģenētiskās izmaiņas atstāja uz cilvēka attīstību,» saka Maksa Planka institūta pārstāvis un piebilst, ka zinātniekiem nekad neizdosies atkārtot cilvēku evolūciju citos dzīvniekos.
Arī Londonas koledžas universitātes neirozinātniece Faraneha Varga-Hadēma pieļauj, ka FOXP2 patiešām kontrolē smadzeņu procesus, kas atbildīgi par skaņām un valodu. «Jautājums ir tāds: kā domas tiek pārvērstas runā? Tas ir ļoti grūti. Es nedomāju, ka mēs esam pietiekami tuvu tam, lai saprastu šo procesu,» zinātniece žurnālu New Scientist brīdināja vēl nesapriecāties un drīzumā negaidīt revolucionārus atklājumus.