Jāatzīstas, ka vēl ne reizi nav izdevies uzrakstīt recenziju par notikumiem šajā vietā. Nevis tāpēc, ka nebūtu vērts, bet galerija ir tik neliela, ka parasti izstāda viena mākslinieka pavisam nedaudzus darbus, tā ka kārtīgai recenzijai vielas par maz.
Pazīstamas tēmas
What Drives Baltic sapulcināti veseli seši mākslinieki, kas turklāt pārstāv visas trīs Baltijas valstis (lai gan ne vienmēr tajās uzturas). Izstādei dots arī intriģējošs nosaukums, kaut arī, kā norāda minētais brits, nav gluži gramatiski pareizs un skaidri saprotams. Izstādes iecere ir uzslavas vērta - latviešu skatītāji nav viegli iekārdināmi ar konceptuālo mākslu, kādu konsekventi piedāvā Supernova, jo sakās no tās neko nesaprotam. Konceptuālisms tiešām ir vairāk domas nekā attēla māksla. Tomēr šoreiz uztvert mākslinieku ieceres nemaz nav tik grūti. Ja vien ir kaut neliela izstāžu apmeklētāja pieredze, viegli pamanīt, ka visi mākslinieki variē laikmetīgajā mākslā populāras tēmas un pieejas. Tas nav slikti, jo salīdzināšana ļauj izdarīt secinājumus.
Kristina Normane pērn pārstāvējusi Igauniju Venēcijas biennālē ar Bronzas kareivim veltītu darbu. Supernovā skatāma viņas 2006. gadā veidotā filma Pribalti, kurā intervēti krievi Igaunijā. To droši vien varētu salīdzināt ar Kaspara Gobas 2004. gadā uzņemtajiem Purva ļaudīm, bet tad būtu jāsēž uz klavieru soliņa pie neliela videoekrāna veselu stundu. Egles Budvītītes filmiņa Sekta ir daudz īsāka, un to savukārt palīdz saprast atmiņas par Ginta Gabrāna meklējumiem dokumentālu kadru un izdomāta stāsta saplūdināšanā. Lai gan šajā žanrā visasprātīgākā joprojām liekas tepat Supernovā decembrī redzētā poļa Karola Radziševska spriedzes filmas parodija geju gaumē Fag Fighters. Laura Totsa fotografējusi savus vecākus inscenētos tērpos un pozās, tomēr šim paaudžu saprašanās mēģinājumam trūkst tāda atklāsmes dziļuma kā viņas tautieša Marka Raidperes galēji konsekventajiem darbiem, kas arī ir pabijuši Rīgā. Reimo Veza-Tangso aicina skatītāju iesaistīties savā darbā - griezt rokturīšus, lai izgaismotu attēlus, lai gan tie tāpat saskatāmi gluži labi.
Neskaidrā Baltija
Kaut kā šajā izstādē tomēr ir par maz un kaut kā - par daudz. Par maz ir skatītājam izrādītas pretimnākšanas, piemēram, darbiem nav parakstu, tādēļ, lai noskaidrotu kaut vai nosaukumu, jāšķirsta no palodzes paņemts bukletiņš un jāsalīdzina fotogrāfijas ar telpā redzamo. Tomēr tas maz ko dod: videoekrānos attēls ir mainīgs, Krista Pudzena kinētiskais objekts var nedarboties, bet Edgars Gluhovs eksponējis pavisam citu darbu nekā bukletā. Telpā novietotais sastāv no vienas fotogrāfijas un austiņās klausāmas runas, par kuras izcelsmi skatītājam nav ne jausmas. Ja skatītājs izlasa visus bukleta tekstus, tajos ir par daudz norāžu visos virzienos. Ievadā lasāmā koncepcija nav tā pati, ar kuru kuratores Zane Onckule un Anneli Porri iepriekš iepazīstināja presē. Kaut gan abas virknē vispārīgus apgalvojumus, kas nekādi nesaistās ne cits ar citu, ne visi kopā ar Baltiju, ja vien nepieņemam kā Rainis, ka «tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās». Sākotnēji liekas, ka izstādē pietrūkst domas skaidrības un priekšstata par adresātu. Tādu gan saskata jau minētais britu jauneklis, kurš apgalvo, ka What Drives Baltic varbūt nav starptautiska biennāle, bet liekas funkcionējam tajā pašā glokālajā manierē. Vārdiņš «glokāls» trāpīgi paskaidro izteiksmi, kurā lokālais apvienojas ar globālo, nebūdams ne viens, ne otrs. Tā ir kā tīmeklī satikušos dažādas izcelsmes mākslinieku čalošana, kurā visādām pieredzēm ir vieta, bet neviena nav svarīga. Varbūt, ka darbi paredzēti lielo biennāļu publikai, nevis katra mākslinieka mītnes zemes auditorijai. Tad skatītājam jāsaprot, kādēļ gan izstādes nosaukums, gan bukleta teksti ir tikai angliski: ja enerģiskās kuratores tiktu pie savas biennāles, dabūtu šurp arī citus skatītājus.