Literatūrā balvu ieguvis rakstnieks Juris Zvirgzdiņš par grāmatām Mūsu Latvija un Pele, punkts un Gūtenbergs. Par ieguldījumu Ziemeļvalstu bērnu literatūras tulkošanā un popularizēšanā balva piešķirta tulkotājai Mudītei Treimanei.
«Brīnumbēbītis šķiet tuvāks, tie ir paša piedzīvoti tēli. Jāpam bija vairāk jāpiemērojas,» saka E.Jansons. «Piemērošanās» gan nosacīta, jo mākslinieks ar ilustrāciju nodarbojoties «amatniecīgi aizrautīgi»: «Vienīgais noteikums - lai pašam būtu interesanti.» Grāmatas iznākušas izdevniecībā liels un mazs, kas lasītājiem piedāvā dažādību. «Es līdzīgi attiecos arī pret animāciju. Animācijā mums ir stabila attīstība, tā ir konkurētspējīga pasaulē. Ir dažādas studijas, dažādi rokraksti. Protams, būtu labi, ja būtu iespēja attīstīties mērķtiecīgāk, bet visu nevar gribēt. Valsts jauna, nepieciešams laiks. Žēl tikai, ka pārāk bieži mainās cilvēki un virzieni. Tas pats Kino centrs... Tikko kāda skaidrība, tikko sāk darboties, visu izārda.»
Kādas ir labas ilustrācijas pazīmes? «Padomju laikā bērnu grāmatas, ilustrācijas bija augstā līmenī. Noteikti zinu, ka šīs ilustrācijas mani ir veidojušas kā cilvēku. Tāpēc svarīgi, lai grāmatas, filmas, teātris, mūzika, ar ko uzaug bērnu paaudzes, būtu maksimāli godīgi. Lai būtu estētiski tīri. Svarīgi, ka īsajā, bet intensīvajā uzsūkšanas procesā, viņi apgūst tīras, godīgas lietas. Jo kādi bērni ir, tādi viņi izaug un tā rīkojas. Tāda tad ir sabiedrība. Man liekas - jo vairāk mēs ieguldīsim te, jo mazāk vajadzēs ieguldīt naudu cietumu celtniecībā.» Lietot skaļus vārdus par jaunās paaudzes audzināšanu gan negriboties - banāli, valoda novalkāta.
Sarunājoties ar skatītājiem, mākslinieks izvairoties no didaktikas, bet stāstot stāstus. «Es laikam pat nenodalu bērnus un cilvēkus. Man tas vienmēr licies muļķīgi gan dzīvē, gan mākslā. Pieļauju, ka kļūdos. Nesen iedomājos par savām meitām. Neesmu pratis par viņām domāt kā par bērniem, uztveru viņas kā cilvēkus, kuriem vajadzētu saprast apmēram to pašu, ko es saprotu. Iespējams, tā nav.» Kaut māksla, šķiet, tomēr liecina pretējo. «Es stāstu varbūt pat pietiekami sarežģītus stāstus, piemēram, par kādu ētisku problēmu. Tiešā tekstā bērns teiks - come on, mani tas neinteresē. Bet filmas valodā viņi pieslēdzas, noskatās līdz beigām.»
Vai bērni šodien principiāli mainījušies? «Rezultāti jau būs tikai pēc laika. Mobilais telefons vien ir ko vērts - kardināli izmaina cilvēku. Nevajag atcerēties lietas, nevajag mēģināt sajust cilvēku sev blakus, var piezvanīt. Atrofējas lietas jušanas un saprašanas līmenī, bet izstāties no tās spēlītes arī īsti nevar. Mani biedē tas, ka bērni ļoti lielu laika daļu pavada internetā. Tur ātri atrod draugus, parāda savas bildes un dabū novērtējumu. Tik vienkārši, ka nezinu, vai viņi nākotnē gribēs veltīt savu laiku, nopietni strādāt, lai kāds to novērtētu. Jo viņiem ir cita pieredze - īsi, ātri un sekli.» «Lielās lietas» gan nemainīšoties, E.Jansons ir pārliecināts: «Tikko pabeidzām filmiņu pēc Grīziņa Vārnu ielas republikas. (Pirmizrāde būs septembrī - Z.A.) Tās ir pirmsrevolūcijas bērna atmiņas, bet visas svarīgās lietas tur ir, tās ir dzīvas. Tāpat kā, teiksim, Jaunsudrabiņam Baltajā grāmatā. Domāju, nav nekādas satrpības starp tiem bērniem un mūsu bērnu pasauli.» Laika izjūta tā pati, kas režisora godalgotajā Čiža acīm: «Esmu dzīvojis tajā laikā un dzīvoju tagad. Pārrāvuma nav. Skaidrs, ka sistēma ietekmē, ierobežo, bet ko lai es daru - izmetu miskastē savu bērnību? Paldies, nē. Tā ir mana bērnība, un tas, ka viņa bijusi padomju gados, neko nemaina. Laikmeti iet un aiziet. Cilvēki paliek.»