Tomēr jo sevišķi valdniekiem ievērot šai ziņā samērīgumu un nepārkāpt smalko goda un cienīguma robežu ir ārkārtīgi svarīgi. Šīs robežas ignorēšana un slampāšana tai šurpu turpu pāri sabiedrībā rada neveselīgu morālo klimatu un sliktākajā gadījumā var novest pie demokrātijas krīzes.
Šādas pārdomas manī raisās vismaz pāris iemeslu dēļ, no kuriem viens ir premjera Valda Dombrovska stūrgalvība kļūdu neatzīšanā un liegšanās darīt to, ko godaprāts šobrīd prasa: atvainoties ļoti lielai pavalstnieku daļai par pensiju ieturēšanas dēļ steigā sadarītajām nelikumībām, sagādātajiem satraukumiem un neērtībām. Premjera taisnošanās, ka mērķis samazināt pensijas bijis leģitīms, neder. Jo šai gadījumā mērķa leģitimitāti jeb pašu iespēju pensijas samazināt neviens nav apšaubījis. Arī Satversmes tiesa spriedumā par labu pensionāriem norādījusi, ka to darīt bija leģitīmi jeb zināmos apstākļos godīgi. Negodīgs un nelikumīgs bija veids un attieksme, kā tas viss tika nodarīts - neizsvērti un nesamērīgi. Ne ieturētā nauda šai gadījumā ir lielākais ļaunums, bet nekrietnā attieksme, iecerēto reformu veicot augstprātīgā varas apziņā un pavirši. Tas premjeram būtu jāsaprot un jāvērš par labu.
Otrs un nosacīti pretējs gadījums ir nodokļu reforma, kuras likumībai jeb formālajai atbilstībai nav ne vainas, toties krietni klibo leģitimitāte. To atzīst arī Valsts ieņēmumu dienests, kuram jaunie nodokļi būs jāiekasē - ka nav skaidrs, kā to visu realizēt, un tas rada šādam nopietnam pasākumam nevajadzīgi nenopietnu kontekstu.
Krīzes apstākļos lieki cerēt uz ideāliem un visiem tīkamiem politiskajiem risinājumiem, tāpēc politikas kultūra kļūst jo nozīmīgāka.