Pagājušajā gadā piezvanīja Artis Ērglis un teica, ka viņš beidzot šo grāmatu izdos. Paskatījos, ko biju zīmējis pirms 20 gadiem, un nokaunējos. Varētu parakstīties tikai zem kādām trim četrām ilustrācijām. Tā nu vajadzēja zīmēt no jauna. Turklāt šoreiz bija iecerēts ilustrācijas iespiest vienā krāsā, tā ka tik un tā vajadzēja zīmēt no jauna. Sākumā domāju - kas tad tur liels, iesākts it kā ir, tēma zināma... Tomēr sanāca pilnīgi citādi. Izrādījās, ka pēc 20 gadu pārtraukuma ir problēmas veikli un ātri cilvēku uzzīmēt. Nebūtu tas Mākslas akadēmijas pasniedzēja statuss, varbūt īpaši par to neuztrauktos, bet tagad jau tas bija gandrīz goda jautājums. Vajadzēja piestrādāt. Ja godīgi, tikai, kad tā kārtīgi biju zīmējis mēnešus trīs, pie pēdējām ilustrācijām likās, ka vēl mazliet un būs tiešām labi.
Šodien atkal pārlasot rakstnieces atmiņas, daudzas lietas likās gluži citādas nekā 80. gadu beigās. Tolaik par pirmskara Latvijas periodu nebija ne tik daudz publikāciju, ne grāmatu. Kad vācu materiālu ilustrācijām, nebija tik daudz ko izdomāt. Pētīju Latvijas Republikas 10 gadu jubilejas grāmatu, ļoti bagātīgi ilustrētu un biezu. Šķirstīju un izvēlējos pievilcīgākās bildes. Iekrita acīs kāda ūdenspumpju rūpnīcas reklāma. To tad arī cītīgi studēju un pārzīmēju. Izrādījās, ka tas uzņēmējs Augusts Zariņš bijis bijušā akadēmijas rektora Induļa Zariņa tēvs.
Vajadzēja visā, ko zīmēju, ievērot zināmu dokumentalitāti. Pētīju grāmatas, gāju uz Dzelzceļa muzeju, Kara muzeju, Vēstures un kuģniecības muzeju, jo bija svarīgas detaļas. Ja bija jāzīmē zīmuļu kaste, gribēju uzzīmēt nevis kaut kādu vispār zīmuļu kasti, bet tieši tādu, kāda te varēja būt 20. gadu vidū. Arī siļķu bundžu. Ir interesanti uzzīmēt konservu bundžu vispār, bet gribējās Artura Serensena sudraba siļķes marinādē ar tā laika grafisko dizainu. Vai tā sauktās retūrbiļetes, ar kurām bērni spēlēja bomstiķus. Nav jau grūti sameklēt, kā kas izskatījās. Tikai sanāca pārpratums ar aitām. Tās esot par resnu Latvijas aitām. Draugi teica, ka man aitas esot tik brangas, ka izskatoties pēc Amerikas aitām. Taču beigās ar aitām viss bija kārtībā, bet ar cāļiem gan ne. Cik atceros, mana vecāmamma laukos par cāļiem sauca jau pavisam lielas vistas. Tā nu nospriedu, ka varu zīmēt tādus kārtīgus cāļus, ko vispār var saskatīt tais mazajās ilustrācijās. To visu nācās pārzīmēt, jo Artis teica, ka tie esot broileri, nevis cāļi.