Ātrāk viņa nevarēja - Vīnes Valsts operā M. Petersena, kura vienlīdz ērti jūtas gan klasiskajā, gan laikmetīgajā repertuārā, dziedāja speciāli viņai sacerētās Ariberta Reimana operas _Mēdeja_ pasaules pirmatskaņojumā.
Ambruāza Tomā Hamlets - XIX gs. franču operas «lielā stila» darbs - mūsdienās ir rets viesis operas teātru repertuārā. Šai operai ir savas pērles - gan Hamleta dzērājdziesma (2. cēliens), gan viņa eksistenciālā apziņas plūsma Būt vai nebūt, kuras loģiskais turpinājums ir ritmiski un harmoniski intensīvais, psiholoģiski blīvais duets - konfrontācija starp Hamletu un viņa māti Ģertrūdi (3. cēliens). Ģertrūde šajā izrādē ir tikpat gleznieciski ekstravaganta kā Helēnas Bonemas Kārteres Sarkanā karaliene Tima Bērtona 3D filmā Alise Brīnumzemē. Un, protams, operas virsotne - Hamleta pamestās Ofēlijas neprāta un pašnāvības aina (4. cēliens): kolosāls pārbaudījums koloratūrsoprānam un divpadsmit minūtes nervu sasprindzinājuma klausītājiem.
Franču režisoru Patrisa Korjē un Mošes Lezēra iestudējums, kas šodien tiks translēts no Metropolitēna operas Ņujorkā, patiesībā nemaz nav tik jauns. 1996. gadā tas pirmizrādīts Ženēvā, pēc tam aizceļoja uz Londonu un Barselonu - visur dziedāja Kīnlisaids un Desē (2003. gada izrāde Barselonā iemūžināta DVD). Taču pirmo reizi šim iestudējumam ir atšķirīgs fināls - Hamlets tomēr mirst. Jā, nebrīnieties! Tomā opera, kuras pirmizrāde notika Parīzē 1868. gadā, skatītājiem piedāvāja laimīgas beigas, kas bija pretrunā ar Šekspīra traģēdijas iznākumu, - pēc Klaudija nogalināšanas Hamlets kļūst par karali (arī franču dramatiskā teātra apmeklētāji tajos laikos bija pieraduši, ka Dānijas princis paliek dzīvs). Taču speciāli pirmizrādei Londonā komponists sacerēja citu, t. s. Koventgārdena finālu - šekspīriski traģisku.
Metropolitēna opera Hamleta iestudējuma autoriem pieprasīja tieši šo finālu (muzikāli tajā savienoti oriģinālās versijas un Koventgārdena versijas elementi). Saimons Kīnlisaids - operskatuves Reifs Fainss - par to ir priecīgs. «Mūsdienu publikai šķiet mulsinoši, ka mans varonis finālā paliek dzīvs. Vienmēr, kad es dziedu optimistisku versiju, dzirdu, ka 2000 skatītāju zālē laiku pa laikam ieklepojas un šļūc ar tupelēm. Metropolitēna operā man būs iespēja nomirt - šo finālu uz skatuves es nekad vēl neesmu atveidojis,» stāsta S. Kīnlisaids. «Mūsdienu baritonam ir prieks dziedāt šādu lomu. Šī opera ir XIX gs. melodrāma, un tur pat ir vieta tādai trakgalvībai, kādu neatradīsiet Šekspīra lugā!»