Skats, kas šobrīd paveras izglītības un kultūras jomā, ir patiešām iespaidīgs. Neviens nesaka, ka mācību programmas Latvijas skolās ir lieliskas, ka skolotāji ir brīvi no padomju laika aizspriedumiem, ka augstskolas sniedz izglītību, ko mēs varētu vēlēties XXI gadsimtā, ka izglītībā un kultūrā visi domā par produktu, nevis par to, kā «apgūt» maksimāli daudz nodokļos savāktās naudas, ka mēs esam gatavi realizēt saviem spēkiem savā lauciņā tās reformas, ko prasām no citiem. Tomēr grūti arī saprast, kādi tālejoši mērķi varētu attaisnot totālu pašdebilizāciju, ja attīstītā pasaule iet pilnīgi pretēju ceļu - valsts apmaksāta augstākā izglītība, ieguldījumi zinātnes un izglītības konkurētspējas attīstībā, atbalsts tam, kas konkrēto kultūru izceļ citu vidū. Protams, ne kultūra, ne izglītība nevar pazust, bet jautājums ir, vai Latvija var pretendēt uz statusu, kas nav «Eiropas maliene, kurā ir lēts darbaspēks un funkcionēt nespējīga pārvalde». Bez izglītības, it īpaši augstākās izglītības, un kultūras nekas vairāk nevar sanākt, un žēl, ka to nesaprot pat tā saucamie sabiedriskie partneri.
Var jau būt, ka Latvijai vienkārši nav lemts pretendēt uz kaut ko vairāk, un esmu pārliecināts, ka tā bija iedomība no mūsu puses, kad mēs domājām, ka saprotam, kā funkcionē Rietumu sabiedrības, un ka, lai pietuvotos to attīstības līmenim, mums vajag tikai turpināt tādā pašā garā, kā esam sākuši. Tomēr šobrīd notiekošais vairāk atgādina šausmu filmu, kur vājprātis griež sev nost ausis, kājas, dur ārā acis, skaidrojot, ka tie ir pagaidu pasākumi, kas nepieciešami, lai vēlāk varētu paveikt vairāk, attīstīties straujāk, pārspēt visus, kuri nav sev nogriezuši kājas un izdūruši acis (lieki piebilst, ka avīzes Diena reformēšana pagaidām diezgan labi iederas šajā scenārijā).
Tomēr ir viena lieta, ko valsts varai vēl arvien vajag no kultūras un izglītības - šīs varas leģitimāciju. Līdz šim kultūras un izglītības profesionāļi to vienmēr ir snieguši. Es piekrītu radošo savienību iniciatīvai, ka varbūt nevajag šajā ziņā pārcensties, un kultūras profesionāļi varētu atteikties piedalīties 18.novembra svinībās. V. Dombrovskis, izsakoties par streiku varbūtību, daudzkārt uzvēris, ka streiki naudas daudzumu nepalielina. Arguments ir kļūdains. Kopējais naudas daudzums valsts kasē streiku dēļ patiešām nepalielinās, bet runa ir drīzāk par esošo līdzekļu taisnīgu sadali. Ja salīdzinām reālo algu samazinājumu valsts pārvaldē ar Kultūrkapitālam piešķirtās naudas samazinājumu vai skolotāju un augstskolu pasniedzēju vairākuma reālo algu samazinājumu, ir skaidrs, kur izglītība un kultūra varētu iegūt papildu līdzekļus.