Taču attiecībā uz kādu konkrētu radītāju grupu ilūziju vairs nav - viņi savu ļoti dārgo bērnu pavisam atklāti mēģina iestūķēt Baby box valsts budžeta vistiešākajā tuvumā. Rīgas Dinamo jau ir sagādāts Latvijas dzelzceļa pups, pa kuru no valsts uzņēmuma privātā klubā ieplūst pusmiljons latu. Bet vīri, kas pagājušā gada aprīlī, saostījušies Krievijas gāzi, stāvēja pie Dinamo šūpuļa, tagad atzīst, ka jau sākumā viņiem bijusi ideja savu biznesa projektu uzkraut (pārdot) valstij. Pretendēt uz valsts naudu Dinamo tēvi ir sagatavojušies pat morāli. Kluba padomes priekšsēdētāja Gunta Ulmaņa parakstītajā vēstulē, kas izplatīta augusta beigās, teikts: «Mēs mūsu komandu uzskatām kā piederīgu ne tikai klubam vai Rīgai, bet gan visai Latvijai un līdz ar to (..) mēs gaidām atbalstu arī no Rīgas pašvaldības un valdības.» Savukārt viens no kluba īpašniekiem Itera Latvija vadītājs Juris Savickis nupat intervijā Dienai atzina, ka projektā piedalījies «tikai Latvijas valsts un tautas dēļ».
Turklāt miljonu sagādāšana no valsts klubam, par kuru bijušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) nesen atzinis, ka tas kā biznesa projekts nevar pastāvēt (un, visticamāk, līdz šim pastāv drīzāk kā politbiznesa projekts - vislielākā kluba pastāvēšanai nepieciešamā naudas daļa nāk no Krievijas gāzes), Savickim šķiet vienkārša: «Trīs četri lielie valsts uzņēmumi - tādi kā Latvenergo, Lattelecom, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži - varētu pilnībā pārņemt Dinamo un pataisīt pilnībā par Latvijas komandu, ko uztur Latvijas tauta. Ko tādiem uzņēmumiem nozīmētu katram trīs miljoni? Ir stulbi šo naudu vienkārši noēst.»
Ēst, protams, ir stulbi. Taču ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā šobrīd nez kāpēc gribas vispirms tieši to. Kāpēc tagad ir tā, kā ir, mums ir iemācīts kā pantiņš - tāpēc, ka atļāvāmies dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Rīgas Dinamo gan nav trekno gadu produkts, taču tas neatceļ iespēju, ka arī šo klubu radījusi tā pati vēlēšanās atļauties to, ko nemaz nevar atļauties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dažs labs no kluba dibinātājiem, gados, kad valsts tika iedzīta postā, pagrīdē nesēdēja.
Un patiesībā ir vienalga, kāpēc tika dibināts Rīgas Dinamo - laba hokeja, labas naudas, Krievijas vai Latvijas mīlestības dēļ, to veica konkrēti cilvēki, un ja tagad, vicinot sarkanbaltsarkanu karogu, valstij tiek piedāvāts šo klubu glābt (pārņemt, nopirkt utt.), tad viss šis pasākums sāk izskatīties pēc nekaunīgas shēmas. Tās mērķis ir piespiest valsti iztērēt miljonus tikai tāpēc, ka atsevišķiem cilvēkiem ienācis prātā iekasēt peļņu no fakta, ka Latvijā mīl hokeju.
Atliek vien iedomāties, ka atstāt savu tikko dzimušo mazuli Baby box, kādu sievieti varētu atturēt doma: «Ja ir Dinamo, vecākiem ir jēga pirkt dārgās formas, inventāru.» (Juris Savickis) Tātad, ja ir Dinamo, ir jēga paturēt vismaz dēlus.