Pasaulē pieprasītais meistars, kurš bieži muzicē uz ievērojamākajām koncertskatuvēm ar Eiropas kamerorķestri, Angļu kamerorķestri, Vācu kamerfilharmoniju un Ensemble Modern un dzirdams ECM izdotajos ierakstos, labprāt atgriezās Rīgā, lai atkal tiktos ar Sinfonietta Rīga un arī pastrādātu ar Latvijas Radio kori, kuru izraudzījies par savu skatuves partneri šīsvasaras Zalcburgas festivālam.
Bez radīšanas krampjiem
Vai varētu būt tā, ka 72 gadus veco meistaru savaldzinājusi Sinfonietta Rīga mūziķu jaunība (jo gados tik jaunu mūziķu pārsvars orķestros Eiropā ir retums). Koncertā izskatījās gluži otrādi - Sinfonietta Rīga priekšā bija mūziķis, kurš ar savu radošo enerģiju un pilnīgo pašatdevi (taču apburoši vieglu, bez stresa un radīšanas «krampjiem»!) spēja iedvesmot un atjaunot. Šķiet, tieši tāpēc koncerts 2. martā Lielajā ģildē sniedza īstu mūzikas baudījumu gan mūziķiem, gan klausītājiem. (Izņemot kādu dāmu, kura acīmredzot sirgst ar laikmetīgās mūzikas nepanesamību, jo koncerta otrās daļas sākumā, atskanot pirmajām paša Holligera šā gadsimta opusa taktīm, steidzīgi atstāja zāli.)
Pirmkārt, jau pats Holligers muzicēja ar acīmredzamu, taču neuzspēlētu, savā ziņā pat naivi bērnišķīgu prieku, kopā ar Sinfonietta Rīga izpaužoties gan Franča Šūberta klasiski romantiskajā Ceturtajā simfonijā (1816), gan muzikāli krāšņajā un virtuozajā Riharda Štrausa Obojas koncertā (1945), kura atskaņojumu vadīja kā solists, gan arī diriģējot savu ekstravaganti rotaļīgo COncErto (2001), kurā katram mūziķim paredzētas solo partijas (arī duetu un trio ansambļu saspēlē).
Spēle bez teātra
Spītējot mūslaiku holivudiskajai modei uz diriģēšanu kā vizuālu, teatrālu šovu, Holligers pat romantisko simfoniju atļaujas diriģēt rāmi un perfekti, bez plašiem teatrāliem žestiem. Viņš eksaltēti nevicina rokas plaši pa gaisu, nedejo uz podesta, bet tikai vienkārši un precīzi vada procesu ar pavisam neuzkrītošām, tikko manāmām kustībām.
Apbrīnas cienīgi ir tas, ar kādu vieglumu un aizrautības dzirksti R. Štrausa koncertā Holligers pats ar oboju atskaņoja visgrūtākās pasāžas un cik brīvi un relaksēti koordinēja orķestri savā COncErto, visu sarežģīto pārvēršot par spēli, kuru viņš vadīja ar šarmantu azartu un sava veida ziņkārību: kas no tā visa kopā sanāks? Savu opusu, kura tipiski laikmetīgā skaņu valoda, intelektuālais fons (rotaļīgi lingvistiskas vārdu, burtu un jēdzienu spēles) un izaicinoši daudzveidīgā spēles paņēmienu (štrihu) palete citkārt, visticamāk, sagādātu mokas gan mūziķiem, gan klausītājiem, viņš eleganti pārvērta intriģējošā spēlē, sava veida radošā nedarbā. Un, lai gan ikvienam mūziķim bija jābūt gatavībā pēkšņi, pēc mājiena sākt sarežģītus solo, kā arī perfekti jāiekļaujas mūzikas žanru un formu arhetipu apspēlē (piemēram, izsmalcināti senatnīgā kanonā Zirkelkanon vai divdesmitbalsīgajā orķestra fūgā, kuras tēma ir nošu augstumos tulkots diriģēšanas leģendas Klaudio Abado uzvārds: A-B-B-A-Do), sasprindzinātās uzmanības gaisotnē nebija ne vēsts no nervozas smagnējības.