Brīnummeža paēnā
Pa nedēļu ir snidzis un lijis, un upē ūdens līmenis ir gana augsts. Sasēžamies laivās - citur pa trim, citur pa diviem. Manā komandā ir pusaudze Anna un viņas draugs Toms, kas sevi slavē kā pieredzējušu laivotāju. Ko gan es par sevi nevaru teikt, tāpēc klusībā nopūšu, ka noteikti finišēsim pēdējie, un drošības pēc izbraucam paši pirmie. Tiek prognozēts, ka galā tiksim divās trīs stundās, un beigās izrādās, ka tā arī ir. Upe plūst cauri mežam, saulīte silda, un mūsu gidi ir mežapīļu pārītis, kas mierpilni peld pa priekšu, bet, kad pārāk pietuvojamies, kliedzot paceļas spārnos. Mežs ir ārkārtīgi skaists, īsts brīnummežs - Kurzemei tipiska skujkoku ainava, krastos baltas smiltis un visdažādāko zaļā nokrāsu sūnas, kurās saplaukušas māllēpes... Starp kokiem krēsla, kas rada noslēpumainu noskaņu, par spīti pavasara pusdienlaikam. Bet ne nu ilgi laiski ļausies, lai upe nes, - aiz līkuma tai šķērsām pāri sakrituši koki, nezinām, bebra kungs pastrādājis vai piejūras vēji, bet tā būs ik pēc pārdesmit metriem. Izmēģinām dažādas pieejas - kur koki mirkst ūdenī, sparīgi airējot, mēģinām tiem «pārlēkt», kur tie gana augsti, lai palaistu pa apakšu laivu, guļamies tajā un peldam cauri, bet vairākkārt nākas arī rāpties krastā un nest braucamo garām šķēršļu zonai. Toms ūdenī ieveļas pirmais, turklāt smieklīgā veidā - glābdams laivu, cilājot ūdenī iekritušo sviestmaižu saini, kurš galu galā ir samircis tik un tā. Es esmu nākamā - šķietami stabilā sakne, pie kuras gribu pieturēties, izrādās nestabila, un esmu līdz viduklim ledainajā upes ūdenī. Tomēr nolemjam ceļu turpināt, cerot, ka saulīte mūs izžāvēs, un sildāmies, enerģiski airējot. Galapunktu sasniedzam pirmie - hip, hip urrā! No laivojot pavadītajām divarpus stundām divas esmu sēdējusi izmirkusi, kāju pirksti nosaluši nejutīgi, tāpēc slapjos apavus nometu pļaviņā un skrienu uz krodziņu sildīties pie kamīna un karstas tējas. Vakariņās mums visiem ir vilka apetīte, un liekas, ka garšīgākas kotletes dzīvē nav ēstas!
Šajā mežā vilkaču nav
Sasildījušies un pilniem puncīšiem daži dodas uz viesu namu un pirtiņu, bet daži paņēmuši līdzi teltis. Ārā mazliet līst, bet tas man netraucē biedrus sakūdīt, ka jāguļ teltī, un galu galā esam seši drosminieki plus divi bēbīši, kas gatavi atkal doties mežā. Šalc pielijušās egles, un starp kokiem migla... Puiši neticami ātri ir uzcēluši teltis, un ugunskurs arī iekuras zibenīgi! Iekārtojamies tā siltumā un mielojamies ar torti Cielaviņa. Steigā un tumsā nevaram atrast nazi, tāpēc talkā tiek ņemtas iepakojuma maliņas un kūku dakšiņas vietā izmantoti pirksti, lai drupinātu krēmu un kraukšķīgo biskvītu. Netālu burbuļo arī upīte, bet, aizskrienot aiz kokiem ārpus ugunskura mājīgās gaismas, pārņem neomulīga sajūta un prātā nāk visādas briesmu filmas. Smejamies, ka šajā mežā vilkaču nav, un runājam par bailēm - bailēm visās dzīves jomās. Tik dīvaini mierinoši tās izklīdina pa telts jumtiņu bungojošās lietus lāses un netālu ūjinošas pūces miega dziesmiņa. Gaisa temperatūra ir drusku virs nulles, bet mums guļammaisos ir silti un mājīgi. Esam sagaidījuši arī pavasari, kas pēc Saules kalendāra iestājies tieši todien!
Izsekojam vilcienu
Nākamajā dienā dodamies atpakaļ uz Rīgu, daļu ceļa mērojot pa takām, kas ved pa bijušā šaursliežu dzelzceļa līniju maršrutā Alsunga-Īvande. Kopš 1935. līdz 1974. gadam tur kursējis tvaika vilciens jeb, kā vietējie saka, bānītis. Sapulcējamies centrālajā Alsungas laukumā, vietējie pošas uz dievkalpojumu katoļu baznīcā, bet mēs uzmeklējam kādreizējo stacijas ēku, kurā tagad ierīkoti dzīvokļi. Tur mīt arī bijušie dzelzceļa darbinieki, kas laipni mums izstāsta vēsturi un novēl laimīgu ceļu. Ceļš nav grūts - tas lielākoties ved pa kādreizējo uzbērumu, vietām pāri laukiem, vietām pa lauku ceļu. Skatāmies, ka pamazām viss zeļ un plaukst dabā, ko gan nevarētu teikt par lauku apvidu. Viss kluss un tukšs, laikam vietējie slēpjas no lietus istabās pie televizora, jo lauku darbiem vēl par agru... Par mums gan tomēr apžēlojas saulīte un izklīdina mākoņus, atklājot Kurzemes pavasara skaistumu visā pilnībā!