Daži ļāva virmot baumām, ka ir sievietes, hermafrodīti vai kāds nepieskarams trešais dzimums, kas savā ziņā tie bija. Savā tēlā un praksē kastrāti mita seksuālās un mākslinieciskās eksperimentēšanas robežteritorijā, iekāroti, nievāti, nožēloti un apskausti - īsta dievības, jaunavības un vīrieša trīsvienība.
Kazanova nosprieda, ka Bellīno ir par vīrieti maskējies soprāns. Un nekļūdījās, kaut sākumā viņu darīja nemierīgu ārējā iespējamība, ka tiecas uz vīrieti un ir iemīlējies tajā. Abats rakstīja, ka nav «pretojies vēlmēm, ko Bellīno manī modināja», bet transvestīta pikantumā acīm redzami bija meklējama daļa no pievilcības, gluži kā ar Venēcijas kurtizāni Džuljetu Preati, kura viņam bija likusi ieģērbties tās kleitā. Kazanova bija dzimis maskarādei. Memuāros viņš izvērš veselu spēli ar Bellīno brāļa Petronio - teātra avantūrista un pērkama puisēna amatu apvienotāja, jo lielākai sarežģītībai, arī premiￃﾨre actrice jeb skatuves sievietes karjeru - intīmo piedāvājumu atvairīšanu. Lai nu kā, viņš ar prieku tvēra iespēju ceļot ar teatrāļu ģimeni, apsolīdams, iegriežoties Venēcijā, pavadīt to līdz Bellīno angažementa vietai Rimini.
Pastāv noteiktas liecības tam, ka viņš varējis sapludināt vairākus braucienus un incidentus 1744. un 1745. gadā vai nu atmiņas kļūmju dēļ, vai apzināti izlīdzinādams stāstu par savām dēkām. Lai gan autors ir nenoteikts datumu ziņā, viņš ir detalizējis seksu: viņu aizvien vairāk uztrauca, ka jūt sevī apmātību ar skaistu «vīrieti». Cecīlija, Bellīno jaunākā māsa, nebija pietiekami spēcīgs māneklis. Tā nebija arī grieķu meitene, ar kuru viņš nejauši sastapās uz kāda ostā noenkurota kuģa Venēcijā. Kazanova un šī meiča piepildīja kopīgo tieksmi neizģērbušies un - šādas abata uzvedības saprotami šokētā - Bellīno vistiešākajā klātbūtnē.
Otra Bellīno māsa Marina arī krita Kazanovas apskāvienos un vienlīdz lielā mērā kā krietnas atlīdzības, tā miesaskāres dzīta: viņa pieņēma samaksu, kuru nodeva mātei, kura (kā teātrī bija ierasts) mātes lomu apvienoja ar teātra un arī intīmpakalpojumu aģentes amatu.
Venēcijā Kazanova nodevās savas jaunās ģimenes apburšanai, izrādīdams pilsētu, izpirkdams dārgas austeres un ieaicinādams pie galda «ar baltajām trifelēm, vēžveidīgajiem, rāmu šampanieti, Peraltu, šeriju un Pedro Šimenesu», izslavētiem spāņu vīniem - pēdējiem trim. Tas viss izveidojās par viņa saviesīgas, uzkrītošas, homosociālas, uz pavārmākslu fokusētas savaldzināšanas metodi, kā arī - vēstījuma tehniku, kura ietvēra seksu kā vienu no jutekliska ceļa stāsta daļām. Taču visai drīz Bellīno un viņa attiecības kļuva nevadāmas. Bellīno nevēlējās ļauties Kazanovas ziņkārei vai pieskārieniem, loģiski skaidrodams, ka «visi mēs, kastrāti, esam vienādi izkropļoti» - par krūtīm, kas pirmās bija likušas aizkavēties Kazanovas skatienam, - un uzraudams uzaci atbildei uz viņa apgalvojumiem, ka nespēj noticēt, ka ir iemīlējies vīrietī.
(Turpinājums 29. maija numurā)