Kritiskā masa ir tagad. Un patiesībā ir vienalga, vai šī acīmredzamā fakta iemesls ir krīze vai cilvēku vēlme dzīvot normāli - kā citur Eiropā. Turklāt pārvietošanās ar velosipēdu šobrīd nav nekāda statusa apliecināšana, tā neliecina ne par nabadzību, ne bagātību, jo vismaz velosipēds Rīgas ielās atšķirībā no automašīnas ir tikai pārvietošanās līdzeklis. Un atšķirībā no autovadītājiem velosipēdisti pilnīgi noteikti cits citu uztver daudz draudzīgāk.
Rīgas domes amatpersonas vēlējās atslogot pilsētu no privātā transporta, nu tas arī notiek. Taču, tāpat kā putnus nevar piespiest ligzdot tur, kur amatpersonas ieplānojušas, arī cilvēki ir patstāvīgas būtnes - bija plānots, ka no privātā transporta rīdzinieki pārsēdīsies sabiedriskajā, tomēr izskatās, ka tendence ir pārsēsties kā no privātā, tā no sabiedriskā transporta uz velosipēdiem. Un jau tagad, nevis pagaidot 20 gadu, kad Rīgu varbūt klās blīvs un drošs veloceliņu tīklojums.
Pie tā, ka Rīgas dome transporta organizācijas problēmām skrien pakaļ un nekādi nespēj tās apsteigt (piemēram, gadu gadiem risina sastrēgumu problēmu), ir jau pierasts. Šovasar redzam, ka nokavēta ir arī satiksmes organizācija, rēķinoties ar velosipēdistu pieplūdumu, jo cilvēki brauc tur, kur viņiem jābrauc, nevis tur, kur izbūvēti daži veloceliņu kilometri. Tāpēc jaunā dome nedrīkstēs tēlot, ka tas, kas tagad notiek Rīgas ielās, nav pamanāms. Turklāt pieaugošais velosipēdistu skaits varētu kļūt par uzskatāmu pārbaudījumu, piemēram, Šleseram un viņa partijas biedriem, kuri, spriežot pēc solījumiem, tagad koncentrējušies uz vērienīgām transporta būvēm, taču jaunā satiksmes situācija prasa vispirms gribu un prātu, nevis milzu naudas tērēšanu.
Un vēl. Uz velosipēdistiem Rīgā ir pienācis laiks paskatīties nevis tikai kā uz cilvēkiem, kas gādā par problēmām sev un citiem (gājējiem un autovadītājiem), bet arī kā uz jaunu iespēju. Tā ir iespēja, piemēram, tirdzniecības centriem, ēstuvēm, kultūras iestādēm (visupirms kinoteātriem) utt. piesaistīt klientus, gādājot par vietu, kur droši atstāt velosipēdu (apsargātu stāvvietu).
Ne jau vienmēr, lai kļūtu par mūsdienīgu pilsētu, ir vajadzīgi miljardi. Varbūt tas, kas Rīgai vajadzīgs, ir velosipēdisti.