Man tuvākās vietas, kur var iegādāties visu nepieciešamo, ir veikali _Depo_ un _K-rauta_ Ulmaņa gatvē aiz Lielirbes ielas. Tā kā mašīnas man nav, ar velosipēdu pa rudens dubļiem pļekāties negribas, bet ar sabiedrisko transportu šajā virzienā pašvaki, bieži turp dodos kājām. Maršruts man nav jauns - esmu redzējis šo ceļa posmu izaugsmē. Sākumā braukšanas virzienus atdalīja metāla barjeras. Tad barjeru vietā parādījās kilometriem garie tumšzaļie drāšu žogi. Taču tagad man nākas saskarties ar problēmu, kas pat nav saistīta ar šīs šosejas šķērsošanu. Vispirms pirms Lielirbes ielas pēkšņi beidzas trotuārs! Tiesa, pēc metriem simts tas atkal turpinās, taču, lai līdz tam nokļūtu, jāmeklē apkārtceļš. Nākamais _strjoms_ jāpiedzīvo pie Lielirbes ielas, kur, trotuāram pārtrūkstot, gājējiem tiek uzspļauts vēlreiz. Lai ceļu turpinātu oficiāli, nāktos veikt puskilometru garu ceļu pa Lielirbes ielu līdz _Spicei_ un pa pretējo pusi atkal atpakaļ. Protams, ka reti kurš tā dara, tādēļ pāri krustojuma zaļajai zonai iestaigāta pamatīga taka, ko, starp citu, labi var saskatīt pat populārās programmas _Google Earth_ kartēs! Daudz gājēju aprakstītajos ceļa posmos gan nav, bet vai tas ir arguments? Mana priekšrocība ir tā, ka esmu bijis 18 miljonu Kairā, kas ir ielu haosa etalons. Taču baidos minēt, cik daudz soda naudā par absurdu satiksmes organizēšanu nāktos samaksāt ceļu projektētājiem un būvētājiem kādā normālā Eiropas valstī. Lasīju, ka Vācijā rīkojas šādi: kad tur uzbūvē, piemēram, jaunu dzīvojamo kvartālu, būvētāji laiciņu paslepus vēro, kur cilvēki iemin takas, un tad tās padara fundamentālas ar asfaltu vai flīzītēm. Varbūt šī būtu izeja arī mūsu ceļu projektētājiem? Jā, zinu, ka naudas valstij nav. Pēdējā laikā pat dzird skumji jokojam par «elpošanas nodokļa» ieviešanu un citiem līdzīgiem valsts «glābšanas riņķiem». Bet, ja nopietni, gribas pajautāt: vai jums ir vēlēšanās maksāt nodokļus, ja tie tiek tērēti neprasmīgu baņķieru privātbiznesa glābšanai, kuri turklāt nekaunīgi slēpj savus ienākumus. Piedodiet, man ne…
Iepirkties — ar validolu
Pirms divdesmit deviņiem gadiem no dzimtās Aizputes atnācu uz Rīgu studēt un kopš tā laika esmu te «aizķēries». Izrēķināju, ka šī ir mana 15.dzīvesvieta Rīgā, un nu atkal ir pienācis laiks šo skaitli palielināt. Šoreiz jurģi būs ar maksimālām no šī fakta izrietošām sekām, remonta materiālu un rīku meklēšanu ieskaitot.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.