Gan par Agruma pieņemšanu darbā, gan atlaišanu balsojot lēma Rīgas dome. Agrums ir aktīvs partijas Jaunais laiks (JL) biedrs un pie Kurzemes rajona izpilddirektora krēsla tika laikā, kad JL Rīgas domes frakcija ietilpa varu turošajā koalīcijā. Viņa «nokopšanas darbi» sākās tūlīt pēc tam, kad mainījās koalīcijas sastāvs un JL palika opozīcijā. Koalīcijā nonākušie sociāldemokrāti (LSDSP) savās iecerēs redzēja Agrumu ejam, bet savu partijas biedru Orvilu Heniņu ietekmīgajā amatā nākam. Tā arī notika, un neviens par to īpaši nebrīnījās, jo uzmanību jau piesaista neparastais.
Nekādā gadījumā runa nav par to, ka šajā konkrētajā reizē JL būtu tie «labie zēni», bet LSDSP - «sliktie». Vienkārši Agruma «moku ceļi» labi ilustrē plaši ieviesušos nemodi, kad piemērotību amatam nosaka nevis kvalifikācija, kā tam teorētiski vajadzētu būt, bet gan piederība pie varas tikušai partijai.
Līdzīgus tiesāšanās piemērus varētu minēt dučiem. Protams, ne vienmēr tie beidzas ar piespiedu dīkstāves radīto materiālo zaudējumu atmaksāšanu. Taču, kad tiek atmaksāts, to dara, paņemot naudu budžetā. Bet budžets - tā ir sabiedriskā nauda. Mūsu gadījumā sanāks, ka rīdzinieki ir gan maksājuši algu Heniņam, gan arī samaksās Agrumam kompensāciju par negūtajiem ienākumiem. Taisnīgāk laikam gan būtu, ja, kā konstatējusi tiesa, nepamatoti atlaistajam Agrumam sāpju naudu no savas kabatas samaksātu tie Rīgas domnieki, kas balsoja par viņa atbrīvošanu no amata un nevarēja nezināt, kas tas tomēr ir politisks balsojums.
Pavisam nesen plašsaziņas līdzekļos varējām sekot līdzi izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes un šīs pašas ministrijas valsts sekretāra Mareka Gruškevica savstarpēju apsūdzību tonī ieturētajiem monologiem par to, kāds skolotāju skaits rudenī zaudēs darbu. Kādas ministrijas pirmās un otrās personas publisks klinčs sen nebija redzēts.
Šim neglītajam notikumam ir pagalam vienkāršs skaidrojums. Koķe ir Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) biedre, bet Gruškevica biedru kopa saucas Tautas partija (TP). Degungalā pašvaldību vēlēšanas, un ZZS un TP - grozies, kā gribi, - priekšvēlēšanu laikā ir konkurentes. Partijas vienojās, Koķes un Gruškevica konflikts beidzās bez cilvēku upuriem. Nesmukums palicis, un vēl nemaz nav zināms, kāda būs ministres un valsts sekretāra tālākā sadzīvošana un līdz ar to arī tālākais darbs.
Šis konflikts skaidri parādīja, kā izskatās partijas interešu prevalēšana pār tiešā darba interesēm. Ir izglītības jomas reformu laiks. Koķes un Gruškevica guvums konfliktā nav zināms, tomēr ir saprotams, ka zaudētāju loma tikusi gan ministrijai, gan skolotājiem un skolēniem.
Padomju laikā bija tāds neformāls jēdziens - «peldēšana pa nomenklatūru». Tas nozīmēja pārvietošanos no viena vadoša amata citā. Parasti - uz augšu, retāk - lejup. Dabiski, ar partijas lēmumu. Partija tolaik bija viena, iekšējie ķīviņi «uz āru» izspruka reti, un Padomju Latvijas caurmēra iedzīvotāja ikdienu šīs neredzamās «milžu cīņas» patiesībā iespaidoja pavisam nedaudz vai pat nemaz.
Tagad politisko partiju ir daudz. Vara gan tikusi salīdzinoši nedaudzām, un tomēr «peldēšana pa nomenklatūru» klasiskajā padomju stilā principā nav iespējama, taču šis stils tiek atdarināts. Iznāk pakropli, jo nav tik daudz treknu vietiņu, lai pietiktu visiem - varu zaudējušajiem un pie varas tikušajiem.
«Savējo» bīdīšanu un vilkšanu pilnībā neizskaust, taču pēdējos gados tā kļuvusi par stipri izplatījušos sērgu. Savulaik, mainoties valdībām un nākot ministra amatā arvien citiem cilvēkiem, kā pūķis uz naudas lādes savā krēslā sēdēja, piemēram, Finanšu ministrijas valsts sekretāre Valentīna Andrējeva. Bezpartijiskā. Varētu minēt arī citus piemērus.
Ja augsts, lēmumus pieņemošs ierēdnis ir politiskas partijas biedrs, pastāv risks, ka viņa partijas taktiskās intereses var nonākt pretrunā ar darbavietas interesēm. Bezpartijiskam ierēdnim šāds risks nepastāv.
Tāpēc plašākas apspriešanas vērts ir nesen Latvijas Radio Valsts prezidenta Valda Zatlera teiktais, ka būtu jādiskutē par ierēdniecības saistību ar politiskajām partijām un jāpieņem saistošs lēmums, kāda līmeņa ierēdņi drīkst būt «partijnieki» un kāda - ne.
Daudzās profesijās pastāv zināmi oficiāli noteikti ierobežojumi, piemēram, karavīriem liegts nodoties politikai, katoļu garīdzniekiem jārēķinās ar celibātu.
Taču pastāv arī nerakstīti «spēles noteikumi», kurus tā kā vajadzētu ievērot, taču var arī neņemt vērā. Tā ir ar ierēdņu piederību politiskajām partijām. Te vajadzētu iezīmēt skaidru robežu, lai ierēdņi zinātu, kad būs jāizdara izvēle starp karjeras turpināšanu un darbošanos politikā.