Gotiskie bērneļi
Ar ko tad rakstniece izpelnījusies lasītāju atzinību visā pasaulē? Kā atzīmē austrāliešu literatūras apskatnieki, Hartnetas darbiem ir vairākas kvalitātes - valoda ir spilgta un bagāta metaforām (Priecē, ka latviskot Rēgu bērnu aicināta tieši Amanda Aizpuriete, jo tas nozīmē poētiski bagātu tulkojumu!), romānu galvenie tēli bieži vien ir bērni, kas cieš no nepietiekamas mīlestības, un rakstniece meistarīgi ataino, kā, pamesti novārtā, šie mazie eņģelīši iemācās izdzīvot, iemācās darīt pāri, atrod un sevī izlolo, izkopj vistumšākās puses. Mūsdienās, kad daudzas agrāk pašsaprotamas lietas tiek pārskatītas, kad arvien vairāk psihologu apgalvo - viss nāk no bērnības, Rietumu pasaulē stāsti par dīvainiem un tumšiem bērnības piedzīvojumiem kļūst arvien manāmāki un, nebīšos šī vārda, pieprasītāki. Tiesa, Soņa Hartneta nebūt neaprobežojas tikai ar gotiskā stilistikā ieturētiem briesmīgu bērnību attēlojumiem un pati sevi arī neuzskata par bērnu rakstnieci. Iespējams, šis apzīmējums viņai «piekarināts» tālajā 1984.gadā, kad iznāca viņas pirmā grāmata Vienas vienīgas nepatikšanas (Trouble All the Way), bet nu, pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni un sarakstījusi arī vairākus darbus, ko par literatūru bērniem nodēvēt būtu pagrūti, Soņa Hārtneta intervijā Guardian par sevi saka: «Tas ir manas dzīves lāsts - tikt uzskatītai par bērnu rakstnieci. Es tiešām nerakstu bērniem. Es rakstu vienīgi sev pašai, tiem dažiem tuvajiem, kurus vēlos iepriecināt, un vēl - rakstu, lai risinātos stāsts.»
Koeljiskā vienkāršībā
Lai gan Rēgu bērnam dots tik gotisks nosaukums, šī ir pavisam citāda grāmata. Tas ir viens no jaunākajiem Soņas Hārtnetas darbiem, oriģinālā iznācis pērn. Žanriski no latviešu lasītājam zināmajām to droši var ieteikt ikvienam, kurš ir sajūsminājies par Ričarda Baha un Paulu Koelju darbiem, jo Rēgu bērns ir drīzāk poētiski filozofiska pasaka. Tas ir stāsts par mīlestību un brīvību, par izvēli un ziedošanos, važām un atsvabināšanos. To izlasot, prātā ienāca frāze no Trūmena Kapotes Brokastīm Tifānijā - atcerieties, kad Doks bija ieradies Ņujorkā, lai vestu mājās mīļoto Lullameju, pēc neveiksmes viņš jaunajam rakstniekam sacīja: «Nekad neiemīliet savvaļas radības. Jo vairāk jūs tās mīlat, jo stiprākas tās kļūst. Līdz kādu dienu kļūst tik stipras, ka aizbēg.» Turklāt šī bēgšana, šī brīvības apziņa - ak, arī tā var izrādīties iluzora, neiespējama. Vai - otram neizprotama, lieka.
Matilde, audzināta bagātībā un stingrībā, vidē, kur meitenes pienākums ir labi un pareizi apprecēties, sastop puisi no pavisam citas pasaules. Viņš dzīvo liedagā, runājas ar putniem, peld tālu jūrā, un viņa acīs staro brīvības gaišums. Kāds brīnums, ka pretējie poli pievelkas? Un sākas ikdiena. «Viņi vairs nemeklēja sejas lēni slīdošos mākoņos, pusnaktī nestaigāja pa mežu. Viņi daudz runāja par māju, bet tikpat kā nekad nerunāja par tās iemītniekiem.» Katrs no viņiem ilgojās pēc citādas laimes, pēc citādas brīvības. Un reiz, kad abu sirdis bija pievilgušas apnikuma un bēdu, viņi devās katrs uz savu pusi. Grāmatas sākums ir vienlaikus arī grāmatas beigas - vecas sievas mājā ir ieradies puisēns, mazs, nopietns, pelēkām acīm un piktu sejiņu. Viņš ir iemesls, kādēļ Matilde vēl un vēlreiz pārcilā savas garās dzīves interesantākos mirkļus.
Šo grāmatu ir viegli lasīt, iespējams, vismaz daļai lasītāju to būs grūti aizmirst. Kad jūs pēdējo reizi vienkārši gulējāt zālē un skaitījāt mākoņus? Vērojāt skudras? Redzējāt sēni augam?