I.Blumberga izstāde ar garo nosaukumu «Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes, sapērk bildītes. Sapērk bildītes!» Voldemāra Irbes dzīve, darbi un nāve ietver pasteļgleznotāja Voldemāra Irbes (1839-1944) citātu. Blumbergs bieži izmantojis līdzību, lai runātu par tagadni. Tā ir pieredzes forma, kas rada iespēju pārnest trauksmi, bailes un cerības uz trešo personu, eksistenciālajos mezglos atrodot jaunu tēlainību. Kāpēc tieši Irbe?
«Irbes māksla bija tīra māksla,» saka I.Blumbergs. «Tā nebija ierocis, sabiedrisks medijs vai spēka izpausme. Tā bija tīra māksla, un tas šodien man likās interesanti, ka var arī tā dzīvot kā viņš. Viņš bija ļoti cieši saistīts ar garīgo vertikāli, viņš bija reliģiozs. Tāpēc es izvēlējos Irbes atziņu: «Es bildei neticu, bet parādu it kā viņā godu Dievam.» Reliģiozitāte, manuprāt, deva arī konceptuālismu viņa dzīvei, plikajām kājām, viņa eksistencei sabiedrībā un arī viņa mākslai.»
I.Blumbergs no Irbes dzīves pārņem mūžības pieskārienu. Ilmāra vectēvs kurpnieks Kārlis Fokrots stāstījis, ka Irbe gāja bojā no ievainojuma galvā 1944.gada 10.oktobrī, kad Rīgu bombardēja krievu lidmašīnas Petļakov-2. Irbes cikls sākas ar šo nāves punktu un risinās laikā «uz abām pusēm». Irbe gribēja uzzīmēt jūru, bet to nekad neizdarīja, Irbi turpina Blumbergs. Strukturālā poētika teiktu, ka varonis iziet cauri mirušo valstībai, šķērso semantiskā lauka robežas un atgriežas dzīvo vidū, lai vēstītu par absolūto skaistumu.
Lietus ciklu veido lēzenās kastēs iestikloti zīmējumi uz audekla vai koka, fotogrāfijas, organiskas izcelsmes elementi - mušiņas, tauriņi, spalviņas, sīki priekšmeti, balti pelni (grāmatu pelni ir balti). Vizuālās vienības variējas, radot atšķirīgas attiecības starp substanci un sajūtu. Te skatienu aizķer Ilmāra vectēva melnās laka kurpes «kā zīme, ka šis cilvēks baskājis tomēr slēpis sevī tādu iespēju, fantāziju, ka viņš kādreiz varētu ierasties laka kurpēs. Kā kontrasts ar baskājību.» Telpā valda irbiska smarža: vīrieša sviedri, nemazgāti mati, terpentīns. Uz trim ekrāniem, kurus nevar uztvert vienlaikus, tiek demonstrēts Jura Podnieka studijā tapušais video Pelni - cilvēks met ādu līdzīgi čūskai vai varbūt atdzimst kā Fēnikss no pelniem. Cilvēka lomā tāpat kā fotogrāfijās Irbes lomā ir dzejnieks Imants Tilbergs. Seja nav redzama. Tas varētu būt Irbe vai šodienas Irbe, kam anonimitāte nodrošina aizsardzību. Komponista Jāņa Petraškeviča šķīstītavas mūziku uz basflautas spēlē Anna Petraškeviča. Darbi ir izvietoti tā, lai skatītājam būtu viens noteikts kustības virziens, skatītājs vienmēr redz kaut ko vienu, nevis visu kopumu uzreiz. Vēstījumam ir sākums un beigas. «Lai skatītos vēlreiz, gājiens ir jāatkārto. Lai iegūtu pieredzi, ir jāatkārto otra cilvēka dzīve,» saka Blumbergs.
«Gadījumā, ja atrodiet manus darbus, atdodiet kādam,» esot teicis Irbe. Izstādes pirmraudzīšanas dienā Blumbergs dāvina igauņu Teātra muzejam Spēlmaņa - dzejnieka un aktiera Juhana Vīdinga (1948-1995) kostīmskici, kas tapa 1974.gadā, kad Tallinas Kingisepa teātrī kopā ar režisoru Pēteri Pētersonu veidoja Aleksandra Čaka iestudējumu Spēlē, Spēlmani!
Ciklam ir atvērts fināls. Dabūt tajā prieku būtu nākamais solis, jo «Irbe bija priecīgs un labestīgs cilvēks. Tas dzīves uztveres priecīgums caur reliģiozitāti un tīro pasteļu glezniecību. Ar to es gribētu nodarboties». Nav izslēgts, ka piepildīsies režisores Māras Ķimeles paredzētais, ka galu galā Blumbergs sāks zīmēt puķes.
Izstāde ir tapusi no 2006. līdz 2009.gadam, to atbalsta Igaunijas un Latvijas Valsts kultūrkapitāla fondi, kā arī Latvijas Ārlietu ministrija.