Tomēr no pusvārda nojautu, ka šī liga vēl īsti nav pietiekams iemesls, lai man pienāktos akūtā ārstēšanās slimnīcā. Pirmais, ko pamanīju, - nodaļa bija patukša, pareizāk sakot, bija pilna ar pacientiem, kuri pārvietojās nevis paši savām kājām, bet tika vadāti ratiņos. Arī manā palātā ārstējās tantīte, kurai pašai vairs nebija spēka piecelties. Vēl pirms manis viņa palūdza, lai izraksta. Tāpat vairs neko palīdzēt nevar, mājās vismaz sienas palīdz. Vienīgais, par ko viņa priecājās, ka onkoloģiskajiem pacientiem diena slimnīcā maksā tikai piecus latus, nevis visus divpadsmit. Tantīte gan sarunā man atzinās - pie daktera uz pārbaudēm vairākus gadus nebija gājusi, jo it kā jutusies labi, taču tad, kad aizgājusi, vēzis jau bijis ielaists. Otra nelaimes biedrene bija pirms dažām dienām zaudējusi samaņu darbā. Arī viņu izrakstīja pirms manis, kaut arī pirms tam uz rentgenu brauca ratiņos. Pēc kundzes uz slimnīcu atbrauca dēls, meita strādājot ārzemēs. Par ārstēšanos viņa samaksāja 46 latus. Trešā palātas biedrene tika ievesta naktī, pēc sejas krāsas varēja saprast, ka viņas nodarbošanās ir ikdienas draudzēšanās ar grādīgajiem dzērieniem. Nenosakāmā vecuma sieviete nespēja pati aiziet uz tualeti un ar grūtībām runāja, tomēr tas viņai netraucēja vēlu vakarā pieprasīt, lai viņai dod ēst. Tā kā vakariņu putra sen bija apēsta, dalījos ar viņu savās sviestmaizēs, aiztecēju uz virtuvi pēc tējas, samaisīju cukuru. Tad, kad kundzīte valdonīgi pieprasīja, lai es viņu paceļu un uzlieku uz poda, mātes Terēzas misiju veikt vairs kaut kā negribējās un spiedu pogu, lai sauktu māsiņas.
Kad pēc izdarītajām manipulācijām jutos nedaudz labāk, pateicu ārstei, ka gribu, lai mani izraksta. Ja agrāk dakteri uz šādām pacientu iegribām nereaģēja, šoreiz ārste neiebilda. Paldies dievam, Rīgas slimokases polise Stradiņos vēl bija spēkā, un no tās tika noskaitīti 36 lati. Ja polises nebūtu, teikšu godīgi, tas būtu liels robs ģimenes mēneša budžetā.
Vienīgais, ko nožēloju, ka pirms pusgada neaizgāju uz ārsta ieteikto plānveida operāciju. Tagad atliek tikai cerēt uz pozitīvo domāšanu un iedvesmu, ka viss būs labi arī bez tās.
Jauna Privātās dzīves diskusija
Slims krīzes laikā
Ja nelaimējies saslimt un meklēt ģimenes ārsta, ātrās palīdzības vai slimnīcas mediķu palīdzību tieši tagad, kad veselības aprūpes sistēmā valda jukas, aicinām jūs, lasītāji, dalīties savā labajā/sliktajā pieredzē. Kāda bija ārstu un personāla sniegtā palīdzība un attieksme? Cik daudz naudas jums nācās maksāt par pakalpojumiem, ko valsts vairs nekompensē, un kas slimajiem jāmaksā no sava maka?
Vai varbūt tagad darāt to, no kā brīdina ārsti, - vispār vairs viņus neapmeklējat un savas kaites ielaižat?