Pirms tam diskusijā viņš gari un plaši bija izrunājies, ka viņa rakstniecības panākumu pamatā ir grāmatas par Austrumeiropas mafiju, tikpat klišejiskas, cik viņš pats, jo, protams, par īstenās mafijas pasauli viņam bija tāds pats priekšstats kā zirgam par velosipēdu. Un ļoti iespējams, šis bija pagrieziena punkts viņa literatūrā. Jo viņš beidzot izdzirdēja savu īsto balsi, kas pilnīgi noteikti viņam, atgūstoties no bailēm, nebija patikusi. Taču viņš to izdzirdēja, un tālāk viņam droši vien būs grūti rakstīt, ignorējot balss tembru. Šis gadījums man ienāca prātā, klausoties prozu Tbilisi - vienā no interesantākajiem lasījumiem, kādā vispār nācies nokļūt. Vispirms jau sanākušās publikas krasā atšķirība - vienkārši ģērbtie studenti, stilīgi jaunbagātnieki, pa kādam ubagam, ielu muzikanti, pilsētā ieklīduši ārzemnieki, Gruzijas vīriešu pusmūža paaudze - šauti vilki, kas vēl deviņdesmito gadu vidū savus bērnus uz skolu un sievas pēc maizes pavadīja ar šaujamajiem pie sāniem. Prozistu valodas melodiskais plūdums, kurai sekoju līdzi tulkojumā. Klausītāju reakcija, izsaucieni, smiekli, klusums, temperamentīgie jautājumi. Pārsteigums, cik ļoti prozas īstā balss lasījumā intuitīvi uztverama, pat fragmentāri sekojot līdzi tās saturam.
Un neticamā otrā lasījumu daļa, kad publika izvēlas savu autoru un dodas uz atsevišķu telpu, lai risinātos īsta, dziļa saruna par dzirdēto. Mazā, vāji apkurinātā telpa ir stāvgrūdām pilna. Klausītāju jautājumi autoram patiesībā ir izvērstas sajūtas, prozas īstās balss skarti jūtīgie punkti. Par ārpusnieka skatu uz mums pašiem, uz zemi, kur aizskart ticību ir grēks, bet nebija grēks kara laikā citādi domājošiem ielauzt muguru ar milzīgiem koka krustiem. Par handikapu, ko stiprākajam piešķir vājākais, indivīdam - zemapziņa un mežonīgie austrumi - civilizētajiem rietumiem.
Uz kruķa atspiedies, stāv deviņdesmito gadu Abhāzijas kara dalībnieks. Viņš bija jauns, ticēja savas zemes neatkarībai, viņam, tāpat kā daudziem, tolaik iedeva šaujamo, rokasgranātu un teica - skrien. Un viņš uzskrēja mīnai, un viņa kāja nokrita viņam uz galvas. Un tagad jau desmit gadus viņš tikpat kā neiziet, jo nav naudas protēzei, bet draugi viņu atveda uz šo lasījumu. Un viņš saka - tas ir pa īstam, ka tu raksti, ka šī pilsēta īstenībā nepastāv, ka tā vēl ir tikai saglabājusies dažu cilvēku atmiņā. Cik tieši viņš trāpa - tāpat kā pie mums, šī valsts vairs nepastāv, tā ir tikai saglabājusies dažu cilvēku īstaja atmiņā. Prozas īstās balss skarti jūtīgie punkti.
Ielu muzikants, pilsētas pašpuika, kura dziesmu Situacija est magaria (Situācija ir brīnišķīga) pie sevis dungo laimīgie un nelaimīgie, bagātie un nabagie, zaudētāji un veiksminieki, nervozi pīpēdams atkārto to pašu vārdu - «magaria». Jo brīnišķīga viņam šķiet šī situācija - mēs esam dzīvi, mums kļūst aizvien siltāk, jo mūsu šajā mazajā telpā ir daudz. Viss notiek pa īstam - dzīve aiz sienām un proza šaipus sienām.