Tikai ne plauktā!
«Rakstīta atbruņojošā valodas vienkāršībā, Svētceļnieka taka vienlaikus pamana iesniegties cilvēka esības arhetipiskos dziļumos. Tas ir skaidrojums šī alegoriskā romāna popularitātei un nozīmīgumam arī pēc trīsarpus gadsimtiem. Nav cilvēka, kas nevarētu ļauties Džona Banjana skaidrās valodas plūdumam vai nespētu kaut vai kādā mērā attiecināt Svētceļnieka sižeta līkločus un tēlus uz savu dzīvi - pat neatkarīgi no lasītāja ticības vai neticības,» grāmatas pēcvārdā raksta Didzis Meļķis. Tulkotājs grib laikus graut aizspriedumus, ka šis ir «svēts» teksts, kuru var lasīt tikai īpašos brīžos, paceļot acis pret debesīm. Kāds paziņa, apsveicot ar skaisto izdevumu, teicis - nolikšot plauktā, būšot ko palasīt garos ziemas vakaros. «Tikai ne tumšos ziemas vakaros un ne plauktā! Lieciet to tuvāk sev. Drīzāk blakus podam, vietā, kur tu neizliecies. Izlasi vienu nodaļu un ej savos darbos. Redzēsi, kā darbosies,» atvēršanas svētkos sanākušie reaģēja ar īsu pārsteiguma bubināšanu, apliecinot, ka no kristieša nebija gaidījuši tik «piezemētu» mudinājumu. Savukārt D. Meļķis ir pārliecināts, ka «tīra balta patiesība ir tieša, frontāla». Rūgta - māj ar galvu kāda kundze sirmu galvu. «Grāmata ir domāta īstiem, dzīviem cilvēkiem,» savu patosu noapaļo tulkotājs. D. Sparāne nešaubās, ka, pateicoties Didža Meļķa neizpušķotajam tulkojumam sadarbībā ar literāro konsultantu Māri Salēju un zinātnisko konsultantu Ventu Zvaigzni, mākslinieka Kaspara Zariņa ilustrācijām un Katrīnas Vasiļevskas mākslinieciskajam noformējumam, Banjana alegoriskajam tekstam, kurš XXI gadsimta cilvēkam, iespējams, var šķist pārāk didaktisks, ir piešķirts mūsdienīgas mākslas kods. No līdzšinējiem tulkojumiem jauno versiju atšķir «garīgā poētiskā puse», uzskata literatūras zinātniece Māra Grudule, kura zina teikt, ka šis Banjana darbs, iespējams, vācu valodā, hernhūtiešu draudzēs Latvijā jau ceļojis XVIII gadsimtā. Vents Zvaigzne atceras, ka ar atsaucēm uz Svētceļnieka taku saskāries jau «no mammas plaukta nozagtajā Džeinā Eirā», to pieminējis arī Marks Tvens, Čārlzs Dikenss un «vesela rinda rakstošo ģēniju». Arī Dzintars Sodums.
Jaunu cilvēku sejas
«Svētceļnieka taka kā sacerējums nav viegls, no vienas puses, bet, ja skatās uz šo darbu ar mūsdienu acīm, tad saproti, ka būtībā pasaule un cilvēki ir tie paši. Tas arī deva man pieeju veidot šai grāmatai ilustrācijas. Sapratu, ka būtībā šis stāsts ir par cilvēku raksturiem, uzticību idejai, ticību un šaubām saviem spēkiem, mirkļa jēgai un mūžīgām vērtībām,» savas attiecības ar Banjana tekstu atklāj ilustrāciju autors Kaspars Zariņš, veltot tās meitas Martas piemiņai. Uzvedīgais, Liekulis, Pļāpa, Rijīgais, Miesas Kārība un vēl virkne alegorizētu īpašību Zariņa acīs izskatās kā mūsu pašu laikabiedri. Ticīgais, kurš ir nedaudz līdzīgs Depeche Mode Deivam Gānam jaunībā, tikpat labi varētu nākt jums pretī pa ielu šodien pat. «Cilvēki tajā laikā dzīvoja īsāku dzīvi, tāpēc pārsvarā izvēlējos jaunu cilvēku portretus, kuru uzdevums bija raksturot cilvēka rakstura tipus. Svarīgi bija atrast prototipus un atrast tiem piemērotas krāsas,» stāsta K. Zariņš, kurš vēlas, lai izdevums uzrunā jauno paaudzi. Vāku viņš vēlējies redzēt ar reljefām pumpām, lai grāmata burtiskā nozīmē aizķertos aiz pirkstiem.
Uz akrila foniem uzlīmētie akvareļi oriģinālā līdz 31. oktobrim skatāmi Kaspara Zariņa izstādē Bez norādēm galerijā Alma.